Janvārī Rīgas sabiedriskajā transportā turpinās braukt pa vecam – gan tie, kuriem piešķirtas atlaides, gan tie, kuri izmanto rīdzinieka karti, gan tie, kuriem nav bijis vēlmes vai atbilstoša statusa, lai noformētu attiecīgo karti.
Februārī Latvijas galvaspilsētas sabiedriskā transporta pasažierus atkal varētu sākt dalīt rīdziniekos un nerīdziniekos, un no tā būs atkarīga viņu samaksātā summa par vienu braucienu. Vēl gan nav zināms, kāds būs Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) galavārds. Ja tas būs negatīvs, tad pilnas biļetes cenu, visticamāk, paaugstinās visiem pasažieriem, raksta NRA.lv.
Pagaidām visiem vienādi
Pašlaik visiem pasažieriem neatkarīgi no deklarētās dzīvesvietas par vienu braucienu Rīgā ir noteikta maksa – 0,60 eiro. Rīgas dome no pilsētas budžeta līdzekļiem nodrošina 50 procentu atlaidi no brauciena pašizmaksas – 1,20 eiro – gan rīdziniekiem, gan nerīdziniekiem. Rīgas pašvaldība vienlaikus uzstāj, ka nerīdzinieku pārvadājumi galvaspilsētā ir jākompensē no valsts budžeta. Rīgas sabiedriskajā transportā 25 procenti no pasažieriem ir nerīdzinieki, 50 procentu atlaides piemērošana viņiem sabiedriskajā transportā pērn izmaksāja 13,7 miljonus eiro no Rīgas budžeta. Jāatgādina, ka, sākoties diskusijām par diferencētu braukšanas maksu deklarētajiem un nedeklarētajiem pasažieriem, maksa par pilnu braucienu Rīgā bija 50 santīmu. Ieviešot rīdzinieka karti, maksa par braucienu visiem tika samazināta līdz 42 santīmiem (60 eirocentiem).
Tagad jāgaida sarunas starp Rīgas domi un VARAM, jo decembrī plānotā Rīgas mēra Nila Ušakova tikšanās ar VARAM ministru Kasparu Gerhardu nenotika. Jāatgādina, ka tieši dienu pirms abu plānotās tikšanās Saeima noraidīja priekšlikumu piešķirt 15 miljonu eiro dotāciju, lai segtu izdevumus par Rīgā nedeklarēto iedzīvotāju pārvadāšanu ar 50 procentu atlaidi.
Vienam ļauj, otram – ne
K. Gerhards ir izteicies, ka VARAM neatbalsta dažādas Rīgas sabiedriskā transporta cenas rīdziniekiem un nerīdziniekiem, un kā iespējamo risinājumu piedāvā papildu līdzekļu – apmēram 20 miljonus eiro – piešķiršanu no pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonda. Ministrs Gerhards tomēr nav konsekvents, un no viņa sacītā izriet, ka tas, kas atļauts vērsim, nav atļauts Jupiteram. Proti, Rīgas pašvaldība nedrīkstot diferencēt pasažierus, jo tā ir pārāk liela, bet Jelgavas – drīkst, jo tā ir mazāka. Jelgavā pilsētas iedzīvotāji par vienu braucienu maksā 0,80 eiro, bet visi pārējie – apaļu eiro.
Jelgavā iedibināto pasažieru dalījumu ministrs negrasās atcelt. Ja Rīgas dome lemšot par līdzīgu kārtību, tad K. Gerhards atgādināja, ka VARAM būs tiesīga attiecīgo domes lēmumu atcelt vai ierobežot.
Var arī citādāk
Līdz šim Rīgas domes vadība uzsvērusi, ka pašvaldības noteiktās braukšanas atlaides, kas drīzāk ir vēl viens sociālās palīdzības instruments, netiks likvidētas. Tātad tie, kuri jau maksā par braucienu, pēc iespējamā biļešu cenu kāpuma maksās vēl vairāk. Nav vēl zināms precīzi, par cik vairāk – par 10 centiem vai varbūt visiem 40 centiem.
Starp citu, Kuldīgas novada pašvaldība kopš šā gada izvēlējusies pabalstīt savus seniorus, bet ne tik dāsni kā Rīgā. Izmantojot e-talonu sistēmu, sabiedriskajos reģionālajos un vietējās nozīmes maršrutos Kuldīgas novada teritorijā pašvaldība apmaksā transporta izdevumus līdz pieciem eiro mēnesī iedzīvotājiem, kuri sasnieguši 75 gadu vecumu. Kuldīgas pilsētas robežās viens brauciens maksā 0,50 eiro.
Ēsma pašvaldībām
Rīgas pašvaldības uzstājība, pieprasot pasažieru dotācijas no valsts, ir izskaidrojama ar cīņu par naudu. To grib Rīga, un no tās negrib atteikties arī citas pašvaldības, kurās deklarētie iedzīvotāji strādā Rīgā un izmanto galvaspilsētas infrastruktūru.
Viens no būtiskākajiem pašvaldību ienākumu avotiem ir iedzīvotāju ienākuma nodoklis (IIN), bet to saņem pašvaldība, kurā iedzīvotājs ir deklarēts, nevis tā, kurā viņš strādā. Rīgas aprēķini liecina – ja galvaspilsētā deklarētos vien trešā daļa no tiem, kuri te strādā, tad pašvaldība iegūtu nepilnus 60 miljonus eiro gadā. Iepriekš tika ierosināts IIN proporcionāli sadalīt starp tām pašvaldībām, kurās konkrētais iedzīvotājs strādā un dzīvo.
Iespējams, pieļaujot, ka šis arguments atkal tiks izspēlēts, K. Gerhards izmetis ēsmu pašvaldībām: diez vai tikai IIN vislabāk raksturo pašvaldību ienākumus. Tā kā daudzi iedzīvotāji dzīvo piepilsētā, bet strādā pilsētā, neesot godīgi, ka nodokļus saņem dzīvesvietas pašvaldība. Viens no risinājumiem varētu būt pašvaldību finanšu izlīdzināšanas jaunā sistēma, ko plānots izstrādāt līdz 2015. gada vidum.
Antra Gabre
