Valsts prezidentu būtu jāievēlē tautai, uzskata bijušais Augstākās tiesas priekšsēdētājs, diplomāts un valsts tiesību speciālists Gvido Zemrībo, piebilstot, ka pašreizējā situācija ar atklātām prezidenta vēlēšanām ir demokrātijas pamatprincipu pārkāpums.

Intervijā laikrakstam “Neatkarīgā” Zemrībo pauž, ka daudzu gadu garumā ir publiski izteicis viedokli, ka demokrātiskā valstī, kāda neapšaubāmi ir Latvija, Valsts prezidents būtu jāievēlē tautai. “Ar baltu skaudību skatos, kā tas notiek pie mūsu kaimiņiem Lietuvā. Lietuvieši uzskata, ka tauta ir pietiekami gudra un pati spēj izvēlēties sev prezidentu. Pie mums politiķi saka: tauta ir dumja; ja būs tautas vēlēts prezidents, tad tas būs Raimonds Pauls. Bet Raimonds Pauls kā prezidents, manuprāt, nebūtu slikta izvēle. Viņš ir bijis ministrs un Saeimas deputāts. Kādēļ politiķi vēlas ignorēt tautu? Mūsu politiķi turpina turēties pie Satversmē ierakstītā, ka Valsts prezidentu vēlē Saeimas deputāti. Saeimas deputātu skaits nav liels – ievēlēšanai pietiek jau ar 51 balsi. Bet, neraugoties uz to, līdz šim Valsts prezidentu ievēlēja vēlēšanās,” pauž bijušais Augstākās tiesas priekšsēdētājs.

“Deputātiem, kuri nav juristi, nesaprašanu var piedot, bet starp deputātiem ir arī juristi. Diemžēl zinošos juristos ne vienmēr ieklausās. Aizejošajā Saeimā bija divi izcili juristi – Gunārs Kūtris un Ringolds Balodis. Viņi situāciju mēģināja glābt, bet viņos jau neviens neieklausījās. Visi bija pārņemti ar absurdo apgalvojumu, ka tautai ir jāzina, kā viņu deputāts balso. Bet, ja tās ir vēlēšanas, tad man arī kā Saeimas deputātam ir tiesības balsot, kā es gribu, un nevienam nav darīšana, kā es balsoju un par ko es balsoju – man nevienam nav jāatskaitās. Tā tas ir demokrātiskās valstīs visā pasaulē. Mūsu politiķi uzskata – nē, tautai ir jāzina, kā deputāti balso Valsts prezidenta vēlēšanās. Aizgājušais deputāts Edvards Smiltēns ar lielu lepnumu jūsu avīzē 2018. gada 7. septembra numurā teica, ka atklātais balsojums ir milzīgs sasniegums un viņš par to ir cīnījies vairākus gadus, līdz to ir panācis. Viņš paziņoja: “Kā liecina vēsture, Valsts prezidenti Latvijā izraudzīti apkaunojošā veidā – zoodārzā, viesnīcas numuriņā un citur; ietirgoti Saeimas politiskajā tirgū, ievēlēti slēpti no sabiedrības acīm aizklātā balsojumā.” Bet, mīļie draugi, ja jūs uzskatāt, ka šī kārtība nekur neder, tad jūs uzskatāt, ka paši nevarat saviem kolēģiem uzticēties. Jūs taču izsakāt paši sev neuzticību, ja jau jāpārbauda, kā katrs deputāts ir balsojis. Tas nozīmē, ka nevar deputātam uzticēt tiesības, kuras viņam piešķir Satversme. Ja jau reiz nevaram uzticēt balsot deputātiem, tad tas ir jāuztic tautai,” uzskata tiesību eksperts.

Viņš norāda, ka ir bijušas arī vairākas aptaujas, kurās vaicāts par tautas vēlētu prezidentu, un tauta vienmēr ir izteikusies, ka vajag tautas vēlēto prezidentu. “Parasti pēc šīm aptaujām politiķi piekopa šādu taktiku: šis jautājums nu jau ir par vēlu aktualizēts – atlicis tikai pusgads līdz vēlēšanām, tas ir sarežģīts likumdošanas jautājums, šoreiz vēl ievēlēsim pa vecam, un tad gan mums būs pietiekami daudz laika. Šis stāsts atkārtojās vismaz trīs reizes. Skaidrs, ka valdošās partijas nevēlas no savām rokām izlaist tiesības noteikt, kurš būs Valsts prezidents. Kad biju vēstnieks Islandē, man bija saruna ar Islandes Valsts prezidentu Olafuru Ragnaru Grimsonu, pēc izglītības politologu. Islandē prezidentu ievēlē tauta tiešās vēlēšanās. Stāstīju, kā tas notiek pie mums, un paudu savas šaubas par mūsu procedūras pareizību. Viņš teica: ja Valsts prezidentu ievēlē parlaments, tad tas ir zirgu tirgus – vienai partijai tiek prezidents, citai – premjers, citai – parlamenta priekšsēdētājs. Atminēsimies skandālu ar Valda Zatlera ievēlēšanu, ka viņš esot izraudzīts zoodārzā. Man vienalga, kur prezidents izraudzīts – zoodārzā vai Hotel de Rome. Kāda starpība? Galvenais ir jautājums, kas to izlemj. Tagad jautājumu par Valsts prezidentu faktiski izlemj četri pieci cilvēki. Ar ko mēs atšķiramies no padomju laika – Maskavā visu lēma kompartijas politbirojs, Rīgā kompartijas centrālkomitejas birojs. Vienīgā starpība – tur bija viena partija, te – pārstāvji no vairākām partijām. Vai jūs atminaties gadījumu, kad viens no deputātiem lepojās ar krāsainām pildspalvām, ar kurām viņš spēja kontrolēt deputātu balsojumu?”

Viņš uzsver, ka viena no Saeimas pamatfunkcijām ir likumdošana. “Bet Valsts prezidenta vēlēšanas nav likumdošanas process. Tās ir vēlēšanas. Saeimas kārtības rullī vienā sadaļā ir runa par amatpersonu vēlēšanām, bet citā sadaļā – par likumdošanas procesu. Tas, kas attiecas uz likumdošanu, nevar tikt attiecināts uz vēlēšanām! Vēlēšanās nevar būt obligātais balsojums,” pauž Zemrībo.

“Saeimas deputātiem balsot par Valsts prezidentu – tās taču ir Satversmē garantētās tiesības! Tieši tāpat kā Saeimas vēlēšanās – vai tad kāds jums var likt atskaitīties, par ko jūs balsojāt?” retoriski vaicāja eksperts, norādot, ka atklātas Valsts prezidenta vēlēšanās ir kriminālpārkāpums.

“Tagad ir izveidojusies situācija – koalīcijas partiju vadoņi vienojušies par kandidātu; jūsu spalvas brāļi jau raksta par to, ka balsis jau saskaitītas, to Levitam jau ir pietiekami. It kā jau vēlēšanas ir notikušas. Bet deputāts jau var balsot tā, kā viņš uzskata par pareizu,” norāda Zemrībo.

Viņaprāt, šobrīd notiekošais ar Valsts prezidenta vēlēšanām ir kliedzošs demokrātijas pamatprincipu pārkāpums. “Ja arī Levitu ievēlēs, tad pirmais, kas viņam jādara – jāmaina Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība. Viņš taču saprot, kas ir Satversme, un daudz ko pie tās ir darījis, pat preambulu uzrakstījis. Viņš to visu labi saprot, un, ja viņš iet uz to, tad tas arī ir jautājums. Pretruna tur ir neapšaubāmi. Viņš vienu reizi jau ir apdedzinājies. Viņa kandidatūru virzīja, bet viņu neievēlēja – ievēlēja Raimondu Vējoni. Visticamāk, Levits vienkārši nevēlas otro reizi atkal tikt izgāzts. Viņš savā izpratnē gribēja garantijas, ka koalīcijas partijas viņu atbalstīs. Taču šāda pieeja ir pretrunā ar Valsts prezidenta ievēlēšanas pamatprincipiem. Lai nu kurš, bet viņš jau to ļoti labi saprot,” piebilda valsts tiesību speciālists.

Foto: F64