Lauksaimniekus nepatīkami pārsteidza dažu Latvijas ekonomistu izteikumi par Ukrainas kara ietekmi uz lauksaimniecības nozari. Samērā savādi izdarīt pārsteidzīgus secinājumus, ka piemēram graudkopības sektoram ir augšupeja. Dažu mēnešu cenu šķēres vispārināt uz gada ietekmi ir nepārdomāti.

Biedrības “Zemnieku saeima” valdes priekšsēdētāja vietniece Maira Dzelzkalēja-Burmistre: “Kāda augšupeja šobrīd var būt, ja šī gada raža, kas rudenī iesēta, šobrīd mostas no ziemas miega, un tikai vietām saņēmusi pirmo piebarojumu ar vismaz trīs reizes dārgākiem slāpekļa minerālmēsliem? Par augšupeju varēsim runāt tikai tad, kad raža izaugs, to izdosies novākt (proti, būs attiecīgajā brīdī pieejami lieli degvielas apjomi), izžāvēta (būs fiziski un finansiāli pieejama dabasgāze), nogādāta ostās vai graudu pārstrādes uzņēmumos (uz Latviju būs atgriezušies dzelzceļa vagoni, ar kuriem ražu nogādāt ostā) un saņemta samaksa. Lauksaimnieki, protams, cer, ka laika apstākļi šogad iegrozīsies super labvēlīgi, un vāksim rekordražas. Tad par augšupeju (varbūt korektāk būtu teikt -peļņu) varēs priecāties visi – arī tie daudzie zemnieki, kuri nebūs varējuši atļauties nopirkt visu labai ražai nepieciešamo mēslojumu. Atgādinājumam – katra graudu vai kartupeļu tonna, ko izaudzējam, arī prasa savu barību – slāpekli, fosforu un kāliju. Ja ēst nedodam – augi paņem no augsnes tik, cik tur var atrast, parasti ap 2-3 tonnu graudu ieguvei. Bet augu ēdiens kļuvis ļoti dārgs, turklāt tāds tas kļuva pirms kara Ukrainā – pērnā gada nogalē. Karš to vēl pāris reizes sadārdzināja.

Par augsto pārdošanas cenu – jā, graudus var pārdot, pirms tie ir izauguši, var fiksēt biržas cenu. Lauksaimnieki to dara, tiesa pamazām: kamēr vēl ziemāji zem sniega – ne vairāk par 30-40 % no potenciālās ražas, pavasarī, ja ir labi pārziemojuši (tātad aprīļa beigās), vēl kādus 10-30 %. Pārējo var pārdot tikai tad, kad viss ir izaudzis un raža novākta, jo Latvijas klimatiskajos apstākļos zemnieks plāno vienu, bet laika apstākļi ievieš korekciju līdz pat 50 %.

Lai nu kam, bet banku pārstāvjiem, ja vien viņi strādā ar lauksaimniekiem, šīs tirgus īpatnības bija jāzina. Tikpat labi, kā apgrozāmo līdzekļu kredītu pieprasīšanu sezonas ietvaros, nevis krājumu veidošanu gada garumā – šādu investīciju līdz šim bankas ne īpaši akceptēja.

Par piena lopkopēju augsmi…. Lai pienu saražotu, govis ir atbilstoši jābaro, un spēkbarības cenas pieaugums ir vairākkārtējs. Šīs sezonas pašu ražotā rupjā lopbarība – siens un skābsiens būs ļoti dārga, jo tā tiks mēslota ar dārgu mēslojumu, un gatavota traktoros lejot dārgu dīzeļdegvielu. Lai izslauktu šo, par “lielo” cenu pārdodamo pienu, ir jāmaksā par dārgo elektrību. Augušas visas ražošanas izmaksas, un šis process nav apturams – tāpēc gada sākumā spriest par kādām izredzētajām nozarēm, kurām vēl nav prognozējams pat pusgada rezultāts, var liecināt par paviršu attieksmi pret lauksaimniecību kopumā.”