“Atkritumi ir problēma, un tā nepazudīs. Kāpēc Latvija, nebūdama viena no pasaules bagātākajām valstīm, neizmanto šo resursu enerģijas ražošanai?” retorisku jautājumu diskusijā par reģenerācijas stacijas integrāciju pilsētvidē uzdeva biedrības “CLEANTECH LATVIA” izpilddirektore Evija Pudāne.
Pudānes skatījumā, vajadzētu vairāk koncentrēties uz to, ka atkritumi ir resurss: “Mums visiem šodien ir svarīgi aizdomāties par atkritumiem, ko mēs saražojam. Mēs esam iemācījušies pārstrādāt un sašķirot kādu daļu, bet tā ir maza. Mums joprojām ir pietiekami liela atkritumu masa, kas tiek uzkrāta poligonos. Tas ir mūsu neapgūtais un neizmantotais resurss. Eiropas un Skandināvijas pieredzē to izmanto, lai iegūtu enerģiju, tāpēc Latvijā vairāk uzmanības ir jāvelta tieši atkritumu pārstrādei.”
Papildinot E. Pudānes teikto, arhitekte Beatrise Šteina uzsvēra, ka arī plastmasām un citiem atkritumiem ir nolietošanas termiņš, kad attiecīgie materiāli kļūst nepārstrādājami, tāpēc Eiropas pilsētās parādās reģenerācijas stacijas.
B. Šteina skaidroja, ka pēdējos divos gados ir radies jauns virziens, kur reģenerācijas stacijas pilda publiskas ēkas funkciju pilsētvidē. Viņa akcentēja savu profesionālo pieredzi Danijas galvaspilsētā Kopenhāgenā, kur reģenerācijas stacija atrodas divu kilometru attālumā no vecpilsētas centra. “Lai gan stacija atrodas industriālā zonā – pie ostas, tomēr ir redzama pilsētas attīstība, jo apkārt ēkai apaug jaunas dzīvojamās zonas. Uz tās ir izveidots visiem pieejams slēpošanas kalns, no kā paveras skats uz jahtu zonu. Ir iespēja redzēt arī citas sabiedriskās aktivitātes. Stacija sākusi jaunu industriālo attīstību, jo tieši tai pretī pamestā ēka tagad ir pārveidota par laikmetīgās mākslas muzeju. Savukārt uz stacijas ir izvietota augstākā alpīnisma siena pasaulē,” raksturoja B. Šteina.
Arī uzņēmuma “DEPO Projekts” valdes priekšsēdētājs Uldis Zanders piekrita, ka industriālās vides auru var mazināt reģenerācijas stacijas, par ko liecina daudzi Eiropas un pasaules pilsētbūvniecības piemēri: “Mums būs iespēja neuzkāpt vai uzkāpt uz mazāk grābekļiem nekā līdz šim, izvēloties šīs stacijas vietu. Postindustriālie rajoni apkārt Rīgai ir perfekta vieta, uz kuru pilsēta tieksies. Tajā pašā laikā tas nebūs pārāk tālu gan no atkritumu ražotāja, gan energoresursu patērētāja.”
Kaimiņvalstīs – Lietuvā un Igaunijā – attiecīgi ir trīs un viena reģenerācijas stacija. Bet Ziemeļvalstīs kopumā – aptuveni 90 ražotnes, kur enerģijas iegūšanai izmanto pārstrādei nepiemērotus atkritumus. Kā zīmīgus piemērus arhitekte B. Šteina minēja Austriju, Dāniju, Franciju, Spāniju, Šveici. Arī Ķīnu, kur projekta ietvaros kājāmgājējiem un velobraucējiem tagad veido iespēju pārvietoties caur šādu staciju.
“Ierasti reģenerācijas stacijas tika veidotas kā inženiertehniskas ēkas, kas novietotas tā, lai neviens tās neredzētu. Bet mūsdienu tehnoloģijas ne tikai pieļauj šo staciju esamību pilsētās, bet tas ir pat ieteicams,” piebilda B. Šteina.
To apstiprināja arī E. Pudāne: “Šādās stacijās tiek augstās un precīzās temperatūrās sadedzināti atkritumi, dūmgāzes tiek pilnībā attīrītas, izmeši un pelni tiek izmantoti citos procesos, piemēram, betona ražošanā vai ceļu būvē. Patiesībā tas ir viens no drošākajaiem veidiem, kā mēs varam utilizēt otrreizējai lietošanai neizmantojamus atkritumus.”
Diskusijas noslēgumā U. Zanders norādīja, ka ir svarīgi iesaistīt iedzīvotājus projekta pašā sākumā. Viņa skatījumā, ir jārada sabiedrības interese, jāskaidro, jāiesaista apkaimes biedrības, lai cilvēki jau pašā sākumā būtu informēti un zināmā mērā līdzatbildīgi.
