Diemžēl jāsecina, ka informētība un zināšanas par pensijām ir kritiski zemas, intervijā laikrakstam “Neatkarīgā” atzīst bijusī Saeimas deputāte, Latvijas Pensionāru federācijas vadītāja Aija Barča.
Pēc viņas domām, pašreiz sarežģītākā lieta ir, ka 13. Saeimā ievēlētās partijas pirms vēlēšanām sasolīja tik daudz, seniori šiem solījumiem noticēja, un tas ir tas sāpīgākais. “Pagājušā gada rudenī vēl paspējām veikt grozījumus saistībā ar pensiju neapliekamo minimumu, ko paredzēts katru gadu pakāpeniski palielināt. Arī to, ka indeksēs pensiju piemaksas. Jāteic gan, pensionāri jau zināmā mērā ir nomierinājušies, jo saprot, ka daudzi no solījumiem tomēr uzreiz nav izpildāmi un, kas vēl sāpīgāk, rādās, ka nemaz negrasās tos pildīt,” norādīja Barča.
Viņa gan atzīst, ka populistiski solījumi ir bijuši vienmēr un īpaši tagad, ja paskatāmies, kas notiek Eiropā kopumā. “Domāju, ka pienācīgi nenotiek izskaidrojošs darbs. Pensionāri patiešām ir liela daļa vēlētāju, un nereti politiķi izvēlas šo principu “nu kā var nesolīt”. Un cilvēki gaida, bet paiet viens mēnesis pēc otra, un redz, ka nav ne tikai solījumu izpildes, bet pat nav ierosinājumu, priekšlikumu. Es to uzskatu par nesolīdu rīcību, jo es vienmēr esmu centusies solīt tikai to, ko redzu – jā, to varēs ieviest, turklāt nevados pēc principa “rīt, uz brokastlaiku”. To esmu sapratusi un iemācījusies – viss jādara pakāpeniski, izvērtējot priekšlikumu būtību,” uzskata bijusī deputāte.
“Te vēl ir otra lieta – mums ir aplēses, ka nākotnē pensijas varētu būt mazas, tas nozīmē, ka mums ir jāstrādā ar saviem bērniem un mazbērniem. Jāskaidro sabiedrībai, iespējams, pēc iespējas vienkāršākā valodā, ko nozīmē maksāt nodokļus, kā veidojas pensija. Domājot par nākotnes pensionāriem, jāņem vērā cilvēku skaits, kuri saņem aplokšņu algas, un, ja man kāds saka: man pensija vēl tālu vai vispār nebūs, tad man ir jautājums, vai jūs savos 45 gados saprotat, kā veidojas pensija, vai jums ir darba stāžs? Pensija atkarīga no daudziem faktoriem, kur liela loma ir arī paša cilvēka izvēlēm. Diemžēl jāsecina, ka informētība un zināšanas par šo jautājumu ir kritiski zemas un daudzi sāk interesēties, tostarp zvana arī man personīgi, tad, kad pensija piešķirta ne tāda, kādu cilvēks cerējis,” izteicās Barča.
Runājot par izmaiņām pensiju likumā, viņa norādīja, ka Pensionāru federācija rosināja paaugstināt piemaksu par darba stāžu līdz diviem eiro. “Iepriekšējais parlaments palielināja līdz 1,5 eiro atsevišķai daļai pensionāru. Tagad vajadzētu spert nākamo soli – pensionāriem, kuri pensionējušies līdz 1996. gada 1. janvārim, noteikt lielāku piemaksu, savukārt tiem, kuri pēc 1996. gada, noteikt šos 1,5 eiro par vienu darba stāža gadu. Tiem pensionāriem, kuri tagad nesaņem pensiju piemaksu, bet kuriem arī ir darba stāžs, kas uzkrāts līdz 1995. gada 31. decembrim, noteikt pensiju piemaksu viena eiro apmērā. Vēlos piebilst, ka jāņem vērā valsts budžeta iespējas, jo pensiju piemaksas maksā no pamatbudžeta, kas diemžēl ir ar mīnusa zīmi. Skatoties konsolidēto budžetu, šo deficītu mazina sociālā budžeta uzkrājums, kas ir tuvu miljardam. Jautājumi ir komplicēti, un situācija nav vienkārša. Te ir arī jautājums par pensiju indeksāciju, kur līdzekļi nāk no sociālā budžeta, un te aizķeršanās nebūtu. Bet ja parādās jautājums par minimālajām pensijām un to palielināšanu… No kāda budžeta to finansēt? Tā vairs nav sociālā apdrošināšana,” piebilda Barča.
Foto: Saeimas kanceleja
