Jaunais labklājības ministrs Uldis Augulis (ZZS) stājies amatā brīdī, kad ir samilzušas sociālās problēmas un no labklājības ministra tiek gaidīta konkrēta rīcība, kā palīdzēt cilvēkiem.

Intervijā viņš saka – laikā, kad visās jomās runā par krasu izdevumu samazināšanu, mans uzdevums ir noturēt sociālo atbalstu iedzīvotājiem tādā līmenī, kāds tas bijis līdz šim. Kā tas ministram izdosies laikā, kad premjers Valdis Dombrovskis (JL) norāda uz nepieciešamību samazināt arī pabalstus, to sabiedrība uzzinās visai drīz.

– Kādā sarunā jūs sacījāt, ka pašvaldības vadītāja amats pēc būtības nav tālu no labklājības ministra amata, no sociālās jomas kopumā, jo pašvaldības vadītājs saskaras ar visu pagasta vai pilsētas sociālo dzīvi.

– Pašvaldības vadītājam, sevišķi pagasta vadītājam, cilvēks, lauku iedzīvotājs, ir vistuvāk, un arī iedzīvotājam pagasta vadība ir vistuvākā, pie kuras vērsties problēmu gadījumos. Pašvaldība ir tā, kas var visātrāk palīdzēt atkarībā no konkrētās situācijas – vai tie būtu sociālie pabalsti, medikamenti vai GMI (garantētais minimālais ienākums – I. P.). Pašvaldības sociālajam dienestam jābūt pietiekami elastīgam, lai varētu palīdzēt cilvēkam krīzes situācijā. Pašreizējā sociāli un ekonomiski grūtajā situācijā labklājības ministra uzdevums ir pacelt sociālās problēmas daudz augstāk, aktualizēt tās un parādīt iespējamos risinājumus. Mans kā ministra uzdevums ir noturēt sociālo atbalstu tādā līmenī, kāds tas ir bijis, saglabāt to. Protams, man patiktu, ja varētu kaut ko pēc iespējas vairāk darīt, bet speciālajā sociālajā budžetā situācija ir tāda, ka mēs vairs neuzkrājam, bet dzīvojam ar deficītu. Pēdējos piecus gadus tā nav bijis. Tagad, gatavojot strukturālās pārmaiņas, pārvērtējam, no kā mēs varam atteikties – ne pabalstu ziņā, bet no kā atteikties funkciju veikšanā. Iespējams, mazāk kaut ko kontrolēt, mazāk birokrātijas, bet novirzīt naudu tur, kur, mūsuprāt, varētu trūkt…

– Runājot par izdevumu samazināšanu sociālajā jomā – pie kā esat apstājušies? Vai ir izlemts, kā samazināt izdevumus? Līdz šim izskanējušas vairākas versijas par vecāku pabalsta ierobežošanu, ģimenes valsts pabalsta atcelšanu bērna pirmajā dzīves gadā un citas, kas vairāk vai mazāk skar neaizsargātāko sabiedrības daļu.

– Strukturālās reformas veicot, vērtēsim, vai mums ir nepieciešams samazināt vai drīzāk pārkārtot kādu pabalstu. Jā, sākotnējā ideja bija nedublēt divus pabalstus bērna pirmajā dzīves gadā, tas ir, kamēr vecāki saņem vecāku pabalstu, nemaksāt ģimenes valsts pabalstu, taču redzam, ka demogrāfiskā situācija nav pietiekami stabila. Tad skatījāmies uz ģimenes valsts pabalstu par tiem bērniem, kuri principā jau ir pieauguši, kuriem ir vairāk nekā 18 gadu, taču tur arī situācijas ir dažādas. Ģimenes ir dažādas. Ir ģimenes, kurām ļoti svarīgs šis pabalsts.

– Tātad galīgais lēmums vēl nav pieņemts.

– Pagaidām vēl nekas nav nolemts, viss būs kopā ar budžeta grozījumiem, kurus paredzēts pieņemt līdz 1. jūlijam. Runājot par piemaksām pie bērna piedzimšanas pabalsta – tas ir labi, ja valsts var atļauties šīs piemaksas, bet pašlaik naudas nav un piemaksu pie pabalsta laikam nevaram atļauties. Taču bezatbildīgi būtu arī tā vienkārši noņemt visu nost, tāpēc domājam, kā to sakārtot. Viena no idejām ir, atceļot piemaksu, palielināt pašu piedzimšanas pabalstu. Cenšamies, domājam, lai tās izmaiņas, ko mēs veiksim, pēc iespējas mazāk sāpīgi skartu cilvēkus. Speciālais sociālais budžets ir ļoti noslogots, un tā ir viena no kļūdām sistēmā. Daudzas lietas vajadzētu finansēt no pamata budžeta – visus tos pabalstus, kas nav atkarīgi no sociālajām iemaksām. Visus labās gribas pabalstus vai piemaksas.

– Vai pensiju piemaksas netiks atceltas? Arī tās var uzskatīt par labo gribu, lai būtu kompensācija cilvēkiem ar lielu darba stāžu, kas uzkrāts vēl padomju laikos, bet par ko netika veiktas personalizētas sociālās iemaksas.

– Piemaksas nav paredzēts noņemt, vismaz ne šogad. Protams, ja mums nesāks sagāzties visa valsts.

– Tādas runas dzirdamas. Vasarā būšot tik liela krīze, ka nāksies ķerties klāt speciālajam sociālajam budžetam un tieši pensijām, kas veido vienu no lielākajām sadaļām šajā budžetā…

– Nu, es kā labklājības ministrs nevaru teikt, ka šajā sarežģītajā situācijā varētu samazināt pensijas vai bezdarbnieku pabalstus. Neviens jau no šiem ekspertiem, kuri tagad prognozē, kādā mēs krīzē būsim vasarā, pirms gada vai diviem neko nevarēja prognozēt… Tagad vairāk jārunā par to, no kādām valsts funkcijām varētu atteikties, ko krīzes situācijā nepildīt…

– Piemēram, kādām?

– Piemēram, kontroles funkcijas, izņemot Valsts darba inspekciju vai Valsts ieņēmumu dienestu. Šie dienesti, gluži otrādi, pašlaik ir jāstiprina, lai tiktu kontrolēta arī nodokļu nomaksa, tas, cik godprātīgi cilvēki, darba devēji pilda savus pienākumus, maksājot nodokļus. Mazāk jāpievērš uzmanība tādiem jautājumiem kā kabineta platība uz vienu darbinieku vai higiēnas normas.

– Par Sociālo pakalpojumu pārvaldi zināms, ka tā tiek reorganizēta.

– Mums ir jāturpina darbs arī šajā jomā. Bet šajā brīdī viens starpnieks, kas pārskaita naudu no vienas kabatas citās, acīmredzot nav vajadzīgs. Daļa darbinieku pārcelsies uz ministriju. Pārējās iestādēs – esam gājuši pa priekšu – visur jau veiktas strukturālas izmaiņas. Pēc Valsts kancelejas apkopotajiem datiem redzam, ka Labklājības ministrijas centrālais aparāts ir zem 2006. gada atalgojuma līmeņa. Nevar būt tā, ka visiem pasaka – samazinām vienādi, neņemot vērā to, cik lielas cilvēkiem ir tās algas un cik strauji vai, gluži otrādi, lēni tās pēdējos gados kāpušas.

– Sarunu sākām par pašvaldībām. Jūs sacījāt, ka pašvaldība ir tuvāk cilvēkam, un tā arī ir. Piemēram, cilvēks, kas palicis bez darba un kuram vairs nepienākas bezdarbnieka pabalsts, palīdzību var lūgt pašvaldībai… Taču pašvaldības jau ir tā pati valsts – tie paši ieņēmumi no cilvēku maksātiem nodokļiem. Vai neesat saņēmis trauksmes zvanus no pašvaldībām par to, ka tās nevarēs vairs sniegt sociālo palīdzību?

– Zinām, ka pašvaldību budžeti samazinājušies par 30–50 procentiem. Ir parādījušās problēmas ar pašvaldību sociālās aprūpes centriem, novadi šaubās, vai varēs tos uzturēt. Te parādās ļoti cieša saikne ar mūsu kā labklājības nozares pieņemtajiem lēmumiem. Ja mēs kādu pabalstu samazinām, tad jādomā, kas notiks ar šo cilvēku. Viņš ies uz pašvaldību pēc palīdzības, un tas nozīmē, ka nauda sociālajai palīdzībai tāpat būs nepieciešama, tikai tā ies caur citu maciņu. Tāpēc, ja runājam par bezdarbniekiem, esam jau pieņēmuši lēmumu, ka bezdarbnieka pabalsts jāmaksā ilgāk – deviņus mēnešus. Jebkura sociālā pabalsta apcirpšana momentā atstās ietekmi uz pašvaldībām.

Pašvaldības plāno lielākus izdevumus sociālajai jomai. Protams, ja iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumi nepildīsies tā, kā tas ir prognozēts, tad paredzu, ka pašvaldībām būs ļoti grūti palīdzēt saviem iedzīvotājiem. Tāpēc nedrīkst domāt, ka pašvaldības ir atrautas no valsts. Visādā ziņā es kā ministrs esmu pilnīgi pārliecināts, ka ar pašvaldībām jāveido dialogs. Nevar teikt, ka tās ir pašvaldību funkcijas, un viss. Gatavojot strukturālās pārmaiņas, runāšu ar pašvaldībām. Kopīgi jādomā, kā risināt problēmas, ko varam darīt savādāk, kā nodot funkcijas pašvaldībai, varam to vai nevaram.

Mēs zinām, ka sociālajā jomā ir bijuši vairāki tiesas spriedumi, kas pierāda, šeit lēmumus nedrīkst pieņemt strauji, neizvērtējot sekas. Bet šobrīd sociālajā sfērā ievērot tiesisko paļāvību ir ļoti grūti. Piemēram, ģimenes noteikti ir rēķinājušās, ka saņems ģimenes valsts pabalstu, taču, no otras puses, iespējams, šis pabalsts daudziem nespēlē būtisku lomu bērna pirmajā dzīves gadā, kad vecāki saņem vēl citus pabalstus.

– Daļēji jums piekrītu. Šo saņem arī ģimenes, kurās vecākiem ir bijis labi atalgots darbs. Bet ļoti daudz jauno vecāku saņem pabalstu minimālā apmērā, kas ir 56 lati mēnesī, vai bērna kopšanas pabalstu, ko saņem tie vecākie, kuri nav bijuši nodarbināti pirms bērna piedzimšanas, un tas ir tikai 50 latu mēnesī. Šiem vecākiem ģimenes valsts pabalsts, lai arī tikai astoņi lati, ir nozīmīgs.

– Sociālajā jomā tā ir – lai kaut ko mazinātu… Pielikt klāt ir vienkārši… Tās situācijas ir pilnīgi dažādas. Ļoti viegli būtu strādāt, ja mēs visi būtu pilnīgi vienādi. Lai veiktu izmaiņas un visas sociālās grupas būtu apmierinātas – tāds ministrs laikam vēl nav dzimis.

– Tomēr sociālajā jomā taču ir noteikts, ka jāpalīdz tam, kas nonācis grūtībās… Ir kritēriji, pēc kuriem izvērtē, vai pienākas palīdzība. Lai gan ģimenes valsts pabalsts ir universālais pabalsts, proti, tiek maksāts visām ģimenēm neatkarīgi no tā, kādi ir ienākumi…

– Bija mums doma ģimenes valsts pabalstu administrēšanu novirzīt pašvaldībām un maksāt, izvērtējot ienākumus, jo no Rīgas jau nevaram to izdarīt. Taču nolēmām, ka tik strauji šo sistēmu mainīt nav iespējams, tas uzliks būtisku papildu slogu pašvaldībām, kurām būtu jāizvērtē visas ģimenes.

– Pirms jūs apstiprināja par ministru, jūs sacījāt, ka nebūsiet ministrs, ja atcels pensiju indeksāciju. Kas lika mainīt šo uzstādījumu?

– Es teicu ne tikai to, ka nebūšu ministrs, ja nebūs indeksācijas, bet nebūšu ministrs pie diviem nosacījumiem. Otrs uzstādījums bez pensiju indeksācijas bija – nesamazināt pensijas. Kāpēc tad piekritu? Tāpēc, ka jānotur pensijas, nevar tās samazināt. Uzskatu, ka tas ir mans uzdevums.

– Īsti nevar saprast, kāpēc valdība iekļāvusi šo frāzi iesaldēt pensijas vienošanās protokolā ar starptautiskajiem naudas aizdevējiem. Cik zināms, no viņu puses nebija stingras prasības pensijas neindeksēt…

– Šis jautājums būtu jāuzdod tiem, kuri rakstīja šo dokumentu, taču es saprotu, kāpēc tas tika darīts. Ja ir redzams, ka speciālais budžets pie lielā bezdarba līmeņa ir deficītā, ka mazinās sociālo iemaksu ieņēmumi, acīmredzot, lai varētu vispār nodrošināt pensiju un pabalstu izmaksas, tas tika piedāvāts.

– Satversmes tiesā ir iesniegta prasība par pensiju indeksāciju, apstrīdot tās nelikumīgo atcelšanu. Satversmes tiesa vērtē, vai šo jautājumu izskatīt.

– Es uzskatu un uzskatīju, ka pensiju indeksācijai ir jābūt, jo tā bija plānota kā kompensācija par aizgājušu periodu. Neņemšos mācīt Satversmes tiesu.

– Jūsu priekštecei amatā Ivetai Purnei ir sociālā darba izglītība un pieredze. Kā jums šķiet, vai tas, ka jums sociālajā jomā, iespējams, ir mazāk pieredzes, nebūs traucēklis, lai pieņemtu lēmumus?

– Vai mums kaut kur augstskolās māca ministrus? Vai premjerus un prezidentus? Neesmu dzirdējis. Katram cilvēkam, kas uzņemas šo amatu, jācenšas apgūt un vadīt šo jomu.

– Tātad galvenais ir vadītāja dotības?

– Jā. Vienas no galvenajām.

– Tas, kā sabiedrība uztver kāda ministra vai ministrijas pieņemtos lēmumus, atkarīgs no ministra spējas cilvēkiem paskaidrot konkrēta lēmuma nepieciešamību.

– Tieši tā. To arī esmu uzsvēris ministrijas darbiniekiem – jāmēģina cilvēkiem izskaidrot situāciju. Mana doma – mazāk operēt ar tehniskiem un sarežģītiem terminiem, bet skaidrot vienkāršā valodā, lai būtu saprotams. Atzīstu, mums bija problēmas izskaidrot, kāpēc jāpieņem lēmums par līdzekļu pārdali starp pirmo un otro pensiju līmeni. Parādījās informācija, ka cilvēki nākotnē zaudēs, taču tas neatbilst patiesībai. Mēs redzam to, ka tā naudas plūsma, kas pašlaik aiziet uz otro pensiju līmeni, nemaz nedod to ienesīgumu, kas bija plānots. Tajā pašā laikā pirmais pensiju līmenis strādā ar ienesīgumu. Pārdalot šo kapitālu, tas saglabājas. Uz diviem gadiem, īpaši situācijā, kad otrais pensiju līmenis strādā ar zaudējumiem, šādas pārmaiņas ir pareizais solis. Cilvēki noteikti nezaudēs. Nākotnē, protams, demogrāfiskā situācija būs tāda, ka tikai valsts nevarēs nodrošināt pensijas, tāpēc pēc diviem gadiem otrajam pensiju līmenim atkal tiks novirzīti 6% no sociālajām iemaksām.

– Kādā sarunā sacījāt, ka palīdzat savai mammai, kas saņem pensiju, un atsaucāties uz Civillikumu, saskaņā ar kuru bērniem jāpalīdz vecākiem. Vai tomēr cilvēkam, kas maksā nodokļus un nākotnē gatavojas iet pensijā, jādomā šādās kategorijās, gaidot, ka vecumdienās palīdzēs bērni? Šis cilvēks tagad strādā un maksā nodokļus, audzina valstij nākamos darba spējīgos iedzīvotājus, bet viņš nevar pat cerēt uz normālu pensiju?

– Varu teikt, ka ir dažādas situācijas. Protams, cilvēkam ir jāmaksā nodokļi, lai viņš varētu nākotnē saņemt pensiju. Taču pašreizējie pensionāri dzīvoja citā iekārtā, kur nevarēja apelēt, lai viņi to godprātīgi darītu, tāpēc jāpalīdz. Drīzāk es aizdomājos par tiem, kuri tagad strādā un nemaksā nodokļus. Tikai puse bezdarbnieku saņem pabalstu. Daļai ir beidzies pabalsta saņemšanas termiņš, taču pārējiem nav tiesību to saņemt.

– Bet ko tas liecina par valsti – tik liels skaits cilvēku darbspējīgā vecumā ir zaudējuši darbu un, kā izrādās, nav maksājuši nekādus nodokļus?

– Jā, bet ko tas liecina par cilvēkiem? Par cilvēku apzinīgumu, par izpratni, kāpēc ir jāmaksā nodokļi? No otras puses, ir jautājums par atbildīgo dienestu – Darba inspekcijas, Ieņēmumu dienesta – darbu. Ir panākta vienošanās par to, lai valsts un pašvaldību iepirkumos nevarētu piedalīties uzņēmumi, kas pieķerti nodarbinām cilvēkus bez darba līgumiem, bez nodokļu nomaksas.

– Jūs esat teicis, un šī ideja nav jauna, ka nepieciešams palielināt pensionēšanās vecumu. Vai jūs nāksiet klajā ar šo priekšlikumu?

– Tikai un vienīgi ideju līmenī – ne šogad, ne nākamgad tas nav plānots. Mēs redzam, ka Eiropas valstīs ir 65 gadi un vēl lielāks pensionēšanās vecums, un mums agri vai vēlu pie šā jautājuma būs jānonāk. Nav tik liela krīze, arī demogrāfiskā, lai šogad šādu lēmumu pieņemtu.

– Vai pašreizējiem trīsdesmitgadniekiem ar to jārēķinās?

– Jā, tā varētu būt.

– Tagad ir tāds teiciens sarkanā līnija, runājot par izdevumu samazināšanu no budžeta. Vai jums tāda ir?

– Jā, pensijas nedrīkst samazināt. Tas ir ierakstīts arī valdības deklarācijā.

– Vai pie jums var pieteikties uz tikšanos? Vai ir interesenti?

– Jā, cilvēki ir pieteikušies, bet tas kalendārs (ministrs rāda mazu piezīmju blociņu, kurā atzīmēti tikšanās laiki – I. P.) ir saraibināts. Es cenšos tikties ar visām sociālajām grupām – arodbiedrībām, darba devējiem, cilvēkiem ar invaliditāti un citiem, lai izzinātu problemātiskos jautājumus. Esmu jau arī saplānojis braucienus uz sociālās aprūpes centriem. Bet tā nav, ka nekur neesmu bijis, kā parlamentārais sekretārs braucu daudz kur.

– Šogad, kad bezdarbnieku skaits pārsniedz 120 000 cilvēku, aktīvajiem nodarbinātības pasākumiem ir tikai nedaudz lielāks finansējums nekā pērn, kad bija divreiz mazāk bezdarbnieku. Izpētot datus, cik bezdarbnieku plānots iesaistīt, piemēram, pārkvalifikācijas pasākumos, mulsina skaitļi – nedaudz vairāk par 3000 cilvēku. Jūsuprāt, tas ir adekvāti pašreizējai situācijai?

– Lielākā daļa finansējuma ir no Eiropas Sociālā fonda. Pašlaik valdības darba kārtībā ir jautājums par projektu atsaldēšanu, lai būtu iespējams piesaistīt papildu finansējumu aktīvajiem nodarbinātības pasākumiem. Tas nozīmē, ka būs vēl papildu nauda. Pēc iespējas ātrāk tie ir jāiekustina, gan nodrošinot algotos pagaidu darbus reģionos, gan karjeras konsultācijas, gan pašnodarbinātību. Mums ir arī paredzēts jauns pasākums – apmācību kupons, ar kuru bezdarbnieks varētu pats doties uz izvēlēto mācību iestādi. Pēc karjeras konsultācijām cilvēkam jāsaprot, ko viņš ar savām spējām un vēlmēm gribētu darīt. Šobrīd mums arī pārmet, ka mācām, piemēram, metinātājus, taču to darām pēc darba devēju pieprasījuma… Daudz bezdarbnieku ir ar vidējo vai pamata izglītību, kas nozīmē, ka viņi no skolas uzreiz aizgājuši strādāt uz būvobjektiem pienest ķieģeļus, tā īsti neko citu nemākot. Kaut kādas prasmes šim cilvēkam ir jāiedod.

– Stratēģiskās analīzes komisija iesaka izstrādāt visaptverošu minimālo garantēto sociālās palīdzības programmu.

– Manuprāt, tas jau ir noteikts likumos, kas cilvēkam pienāktos krīzes situācijā, kāda sociālā palīdzība, kādi pabalsti. Tagad arī bezdarbnieku pabalsta saņemšanas ilgumu nolemts pagarināt līdz deviņiem mēnešiem, kas ir solis, lai mazinātu krīzes sekas. Sekojot situācijai, vērtējam, ko vēl vajadzētu mainīt.

– Gandrīz visi jūsu iepriekšējie amati, varbūt izņemot zemnieku saimniecību, ir saistīti ar partiju, konkrēti – ZZS.

– Jā, es tajā iestājos 1996. gadā. ZZS (tolaik Latvijas Zemnieku savienība – I. P.) Dobeles nodaļa aicināja piedalīties pašvaldību vēlēšanās. Tā es kļuvu par Bērzes pagasta deputātu.

– Kāpēc iestājāties partijā? Lai piepildītu savas ambīcijas?

– Ambīcijas arī, protams, pozitīvā nozīmē ir svarīgas. Saredzēju, ka tas varētu būt atbalsts pašvaldības attīstībai. Tajā brīdī Zemnieku savienības Saeimā nemaz nebija. Katram ir kaut kādā veidā jāpozicionējas, un es to izdarīju.

– Tātad esat nolēmis nekandidēt Dobeles novadā pašvaldību vēlēšanās, ja piekritāt ministra amatam?

– Visdrīzāk, tomēr kandidēšu.

– Ja jūs ievēlēs, tad atteiksieties no ministra amata?

– Tad būs jābrauc mājās. Pašvaldību lieta man tuvāka.

Avots: NRA.lv / Inga Paparde