No politiskajām diskusijām, kuras notikušas līdz šim, secināms: notiek tirgošanās – ja arodbiedrības un Pensionāru federācija vēlas, lai vēl vismaz divus gadus saglabājama ir priekšlaikus pensionēšanās, būs jāpiekrīt arī idejai divus gadus agrāk uzsākt pensijas vecuma reformu. Pašlaik pensijā cilvēks var doties, sasniedzot 62 gadu vecumu, kā arī vēl līdz šāgada beigām ir spēkā iespēja iet priekšlaikus pensijā divus gadus agrāk, saņemot gan tikai pusi pensijas. Faktiski cilvēki Latvijā (tāpat kā daļā Eiropas) pensijā iet agrāk – ap 60 gadu vecumu.
Ministre norāda: lēmums par pensionēšanās vecumu paaugstināšanu praktiski nav apstrīdams, tas ir nolemts. Jautājums ir tikai par gadu un kārtību, kā to izdarīt. Šāds lēmums pamatojas demogrāfiskajās prognozēs par darbspējīgo cilvēku skaita samazināšanos jau tuvākā nākotnē. Pensionēšanās vecuma paaugstināšana ir arī viens no pamatakmeņiem koncepcijā par sociālās apdrošināšanas sistēmas stabilitāti. I. Viņķele uzskata, ka sagatavošanās laiks līdz 2014. gadam ir pietiekams, lai varētu runāt par tiesisko paļāvību cilvēkiem pirmspensijas vecumā, proti, būtu pietiekams laiks sagatavoties, un cilvēki jau iepriekš zinātu, ka viņiem būs jāiet pusgadu vai trīs mēnešus vēlāk pensijā. «Nevar būt situācija, ka cilvēki dzenas pakaļ savai pensijai,» to ministre sola nepieļaut.
Lēmums, ko valdība pieņēma pagājušajā gadā, paredz pensionēšanās vecumu sākt pakāpeniski – par pusgadu vienā gadā – paaugstināt no 2016. gada. Saskaņā ar šo plānu 65 gadus pensijas vecums sasniegtu 2021. gadā. Kā zināms, valdība arī nolēma, ka priekšlaikus pensionēšanās tiek pārtraukta jau nākamgad. Iepriekš Neatkarīgajai Labklājības ministrijas eksperti norādīja: teorētiski un no ekonomiskā viedokļa pensionēšanās vecuma paaugstināšanas sākuma gads varētu būt arī 2014. gads, taču 2016. gads (brīdī, kad valdība šādu lēmumu pieņēma) izvēlēts, lai nesamērīgi neaizskartu kādu no iedzīvotāju vecuma grupām, gan arī ņemot vērā prognozēto ekonomisko atveseļošanos un bezdarba samazināšanos, kā arī lai tiktu noteikts pietiekami garš pārejas periods. Sarunās ar aizdevējiem tika apspriesta arī pensionēšanās vecuma paaugstināšana, sākot no 2011.– 2012. gada.
Īpašu sabiedrības protestu līdz šim par pensionēšanās vecumu nav bijis, jo arī ar sociālajiem partneriem tika panākta zināma vienošanās. Tagad arodbiedrības ir neapmierinātas. Pirmkārt, par to, ka šis jautājums nav diskutēts. Otrkārt, nav nekādu ekonomisku aprēķinu, ko dos tas, ka nevis 2016. gadā, bet jau 2014. gadā pensijas vecumu sāks paaugstināt. «Mēs nekādā veidā to nesaistām ar iespēju priekšlaikus pensionēties, kā to tagad pasniedz,» uzsver Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības vadītāja vietnieks Egīls Baldzēns. Savukārt eksperte sociālajos jautājumos Irina Homko Neatkarīgajai uzsver: 2014. gada priekšrocība pār 2016. gadu ir tikai tajā gadījumā, ja pensionēšanās vecumu paaugstina par sešiem mēnešiem gadā, tas ir, straujāk, jo tad 65 gadu pensijas vecums būtu jau 2019. gadā, savukārt ja par trim mēnešiem, tad mērķis tiks sasniegts vēl vēlāk, nekā, ja īstenosim iepriekšējās valdības lēmumu. «Nav loģikas pagaidām un arī argumentu nav,» secina eksperte. Otrs jautājums, kas uztrauc arodbiedrības, ir valsts situācija – ne jau aiz labas gribas cilvēki iet priekšlaikus pensijā, viņiem nav darba. Vai 2014. gadā pirmspensijas vecuma cilvēkam būs darbs, jebšu viņu piespiedīs ilgāku laiku formāli skaitīties darbspējīgā vecumā? Darba devēju konfederācijas viedokli pauda eksperts Pēteris Leiškalns: pensionēšanās vecumu varētu palielināt daudz ātrāk, pat no nākamā gada.
No 1996. gada notika pakāpeniska minimālā pensionēšanās vecuma paaugstināšana līdz 62 gadiem. Vīriešiem šis vecums tika sasniegts jau 2003. gadā, sievietēm vecuma paaugstināšana pakāpeniski turpinājās līdz 2008. gada 1. jūlijam. Neraugoties uz valsts vēlmi, lai cilvēki iet pensijā pēc iespējas vēlāk, pieaug to cilvēku skaits, kuri iet pensijā agrāk, piemēram, 2009. gadā piektā daļa no jaunpiešķirtajām pensijām bija priekšlaikus.
