Augstskolu skaitam vajadzētu būtiski samazināties, intervijā Neatkarīgajai sacīja Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas vadītājs Arvils Ašeradens (JV).
Neraugoties uz vairāku sadarbības partneru iebildumiem, valdība 18. februārī atbalstīja Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) izstrādāto konceptuālo ziņojumu Par augstskolu iekšējās pārvaldības modeļa maiņu.
“Līdzšinējā universitāšu pārvaldības modelī profesori veidoja savas elites grupas, nozaru profesoru padome iecēla amatā profesorus, uzmanīgi raugoties uz savas interešu grupas aizstāvību. Fakultātēs dekāns tiek izvēlēts līdzīgi, un pēc tam visi kopā draudzīgi atrod un ieceļ rektoru. Šis modelis ir dažus simtus gadu vecs, bet pasaulē ļoti strauji notiek pārmaiņas, un, lai augstskolas kalpotu sabiedrībai, tām jāspēj ātri pielāgoties un jāpiegādā sabiedrībai ar jaunām zināšanām sagatavoti cilvēki. Varas vertikāles modelis no apakšas uz augšu to nespēj, tā tas ir lielā daļā augstskolu. Arī starptautiskajos reitingos neesam pietiekami konkurētspējīgi, Latvijas universitātes atrodas grupā no 800 līdz 900, kamēr Igaunijā ir divas ļoti dinamiskas universitātes – Tartu Universitāte (TU), kura ir trīssimtniekā, un Tallinas Tehnoloģiju universitāte, kas iet ļoti strauji uz augšu tehnoloģijās, Lietuvā ir divas augstu novērtētas universitātes. Manuprāt, IZM rīkojās diezgan korekti, reforma tika diskutēta četrās konferencēs, attiecībā uz universitātēm bija darba grupa,” norādīja Ašeradens.
Tajā pašā laikā viņš atzina, ka Augstākās izglītības padomes (AIP) likvidēšana ir ministrijas pozīcija un šis jautājums parlamentā vēl nav diskutēts.
“Parlaments noteikti vērtēs AIP lomu, katrā ziņā tās konstitucionālā pozīcija ir pārspīlēta – padomes locekļi tiek iecelti ar Saeimas balsojumu līdzīgi kā neatkarīgo konstitucionālo iestāžu vadītāji. Attiecībā uz vienas nozares organizāciju tas ir pārspīlēti. AIP lielā mērā ir līdzšinējās problēmas arhitekte un aizstāv veco sistēmu, AIP vadītājs ir bijis pret jebkādām reformām. Bet, vai AIP ir jālikvidē vai jāpārveido, jāmaina tās funkcijas, parlamentā vērtēsim. Zinu, ka kolēģiem citās partijās ir dažādi viedokļi, bet AIP līdzšinējā formātā noteikti nevar palikt,” uzskata Ašeradens.
Savukārt komentējot Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība aicinājumu atlikt pārvaldības modeļa tālāku virzīšanu pamato ar nepieciešamību vispirms palielināt finansējumu augstākajai izglītībai un zinātnei, lai varētu realizēt reformas, Ašeradens norādīja, ka 56 augstākās izglītības iestādes ir milzīgs skaits.
“Skandināvijā uz miljons iedzīvotājiem, šķiet, ir trīs universitātes. Viena pieeja ir turpināt izsmērēt to sviestu plānā kārtiņā visiem un palikt pie esošā rezultāta – lielākoties viduvēja vai vāja. Otra, kā igauņiem, finansēt rezultātu – jo ātrāk uz to virzies, jo vairāk saņem līdzekļu. Šādi izveidojās TU līderība, pēc tam arī Tallinas Tehnoloģiju universitātes. Pašreizējā sistēmā visas augstskolas, izņemot varbūt 25 koledžas, var kļūt par universitātēm, bet tas īsti nav iespējams. Tādēļ ir plānots skaidrs sadalījums zinātnes universitātēs un augstskolās, kuras sagatavo profesionāļus darba tirgum. Un tad mēs skatāmies, kā nodrošināt to augstskolu izaugsmi, kuras ir pretendentes uz starptautisko līgu, kam, protams, ir vajadzīgs finansējums. Bet tas ir arī politisks jautājums, kurš nav viegli risināms, ņemot vērā to, ka esam lejupejošā ekonomikas ciklā, un arī to, ka mums ir ārkārtīgi sarežģīta piecu partiju koalīcija, kurā ir ļoti grūti par kaut ko vienoties. Bet viennozīmīgi bez finansējuma nekā nebūs, tā būtu bezjēdzīga sistēmas mocīšana, tādēļ nākamajos trijos gados absolūtai prioritātei vajadzētu būt universitāšu attīstībai, kas prasa vairāk līdzekļu augstākajai izglītībai. 2008. gadā tai finansējumu samazināja teju uz pusi, un minimālais mērķis būtu atgriezties pie 2008. gada finansējuma līmeņa,” komentēja Ašeradens.
