KNAB uzsācis kriminālprocesu par to, ka Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) priekšsēdētājs Arnis Cimdars ir izmaksājis sev un CVK locekļiem prēmijas 73 235 latu apmērā (tajā skaitā 25 445 lati tika “parakstīti” pašam sev), un tas noticis laikā no 2002. līdz 2006. gadam.

Nesakārtotā likumdošana deva iespēju tā rīkoties, un tas nebija nekas neparasts vai nosodāms, jo līdzīgā situācijā atradās arī citas valsts institūcijas. Šobrīd neatkāpjas uzmācīgā izjūta, ka Arnis Cimdars izraudzīts par gana labu upurjēru uz lielo politisko batāliju altāra.

– Lūdzu, izskaidrojiet, par ko īsti KNAB vēlas jūs saukt pie kriminālatbildības?

– Strīda sāls parādījās 2006. gadā par to, kā traktējama likuma norma par Centrālo vēlēšanu komisiju. Toreiz, Valsts kontrolei veicot ikgadējo pārbaudi, tika burtiski izlasīta norma, ka likumā nekas nav rakstīts par CVK locekļu prēmēšanu, līdz ar to automātiski uzskatot, ka prēmijas nav saņemamas. Taču vēsture iestiepjas daudz tālākā pagātnē. Līdz 2002. gadam CVK darbinieki un locekļi saņēma atalgojumu un prēmijas saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem. Un toreiz saskaņā ar tiem CVK priekšsēdētājs bija tā amatpersona, kas lemj par prēmiju apjomu un daudzumu. 2002. gadā mainījās likums par CVK, un tās locekļu atalgojums tika noteikts jau likumā: aprēķinot atalgojumu, tika izmantots tāds pats algoritms, kāds ir Saeimas deputātiem – vidējā alga plus koeficients. Tas vairs nebija Ministru kabineta kompetencē. Skaidri atceros, ka, grozot šo likumu, nebija runa par to, ka jāliedz saņemt prēmijas CVK locekļiem, bet gan par to, ka jāpalielina CVK neatkarība. Savukārt darbinieki palika piesaistīti MK noteikumiem. Likumā tika izdarītas izmaiņas attiecībā uz darbiniekiem, tur tika iekļautas normas saistībā ar ierēdņiem – ir viņiem prēmijas vai nav, kad ir pabalsti sakarā ar slimību, bērna piedzimšanu vai tuvinieka nāvi. Tika iekļauta arī rindkopa par CVK. Likumā nav ierakstīts, ir vai nav komisijas locekļiem paredzētas prēmijas, atvaļinājums un citas lietas. No 2002. līdz 2006. gadam prēmijas tika izmaksātas gan CVK darbiniekiem, gan locekļiem, pamatojoties uz nolikumu, kuru saskaņā ar likumu pieņēma CVK priekšsēdētājs. Nebija tā, ka man pēkšņi ienāca prātā – prēmēsim! Bija iekšējais normatīvais dokuments, kas noteica prēmēšanas sistēmu, tas bija pieejams kontrolētājiem, viņi arī izteica priekšlikumus, kas šajā nolikumā būtu jāmaina. Kad tika norādīts, ka nav labi, ja priekšsēdētājs pats sev paraksta prēmijas piešķiršanu, šis nolikums tika grozīts. Izveidojām prēmēšanas komisiju ar trim cilvēkiem, pats atteicos tajā iekļauties. Viss notika līdz 2006. gadam, kad Valsts kontrole konstatēja, ka prēmijas nav pieminētas likumā, līdz ar to nav maksājamas.

– Bet pirms tam Valsts kontrole taču arī veica pārbaudes.

– Jā. Tos trūkumus, ko tā konstatēja un uzrādīja, esam novērsuši prasītajos termiņos. 2006. gadā, kad tika pieņemts šāds konceptuāli jauns redzējums, mēs likumā paredzētajā kārtībā iesniedzām sūdzību Valsts kontrolei, ka nepiekrītam šādam likuma traktējumam. Taču Valsts kontrole atstāja mūsu sūdzību bez izskatīšanas, pamatojoties uz tajā laikā spēkā esošo likuma normu, ka var atstāt sūdzību bez izskatīšanas, ja lēmums, kas tiek apstrīdēts, neaizskar kādas personas intereses. Ja VK būtu mūsu sūdzību noraidījusi, mēs vērstos tiesā, lai tā izspriestu, ko likumdevējs ir vēlējies pateikt ar šo likuma normu. Taču mums netika dota šāda iespēja. Uzskatu, ka tas ir nedemokrātiski. 2006. gadā tika uzsākta pārbaudes lieta par šo prēmiju piešķiršanu. Bet konceptuālais jautājums – drīkstēja vai nedrīkstēja piešķirt prēmijas – joprojām nav izskatīts.

– Tātad jūs parakstījāt prēmijas arī pats sev?

– Jā. Tad, kad eksistēja kārtība, ka Ministru kabineta noteikumos vienā maisā atradās gan CVK locekļi, gan darbinieki, bija noteikts, ka CVK priekšsēdētājs lemj par prēmiju lielumu un apjomu, un nebija tā, ka par priekšsēdētāju lemtu kāds cits. Tas būtu dīvaini, ja priekšsēdētājs mēģinātu izlikties, ka prēmiju listes parakstīšanas brīdī viņš atrodas prombūtnē. Man tik un tā ir jāatbild par visu, un es nevaru pieņemt nesaprātīgus lēmumus. Piešķirot prēmijas, tika izmantots samērīguma princips – viss bija atkarīgs no tā, cik daudz darba ieguldījis darbinieks vai komisijas loceklis, cik liela bijusi viņu atbildība.

– Savulaik Satversmes tiesas priekšsēdētājs Aivars Endziņš arī pats sev parakstīja prēmijas. Augstākās tiesas priekšsēdētājam Andrim Guļānam parakstīja vietnieks. Taču es kaut kā neatceros, ka viņi būtu atzīti par aizdomās turamajiem kāda kriminālprocesa ietvaros.

– Ja arī formāli būtu parakstījis kāds cits, vadītājs tik un tā būtu par to atbildīgs. Jautājums vienīgi, cik samērīgs ir šis prēmijas apjoms. Taču Endziņa un Guļāna gadījumus nevaru komentēt, neesmu ar tiem kārtīgi iepazinies.

– Klausoties cilvēku komentāros par šo lietu, izkristalizējās viens jautājums: kāpēc CVK locekļiem un darbiniekiem vispār vajadzēja saņemt prēmijas, sak, vai tad viņi ir izdarījuši kaut ko vairāk par to, kas no viņiem tika prasīts?

– Viss jāskatās kontekstā. Šodien jau varētu būt citi nosacījumi. Bet jāņem vērā CVK specifika. Mums ir divi periodi – viens ir starpvēlēšanu periods, kad mēs nepieņemam nekādus lēmumus, un man nav jāatbild par lēmumiem, kas ietekmētu valsts stabilitāti. Otrs – vēlēšanu periods. Ja vēlēšanas beidzas ar lēmumu, ka tās nav notikušas administratīvo procedūru dēļ, valstī iestājas diezgan liels haoss. Atcerēsimies, kas notika Ukrainā pēc otrās kārtas prezidenta vēlēšanām – apstājās lēmumu pieņemšana no augšas līdz apakšai. Līdz ar to CVK lēmumi ir divu veidu: ar augstu atbildības pakāpi vēlēšanu laikā un ar ne tik augstu – ekspertu uzturēšanas laikā. Ja atalgojums tiek krasi pazemināts, var gadīties, ka cilvēki atsakās strādāt. Šobrīd vēlēšanu finansējums netiek samazināts – tās izmaksās aptuveni divus miljonus latu. Bet nav jau teikts, ka nevarētu vēlēšanas sarīkot par divreiz mazāku summu. Ja atteiksimies no tiem cilvēkiem, kuri ir izglītoti un apzinīgi un kuri zina, kādu atbildību no viņiem sagaida, var izveidoties situācija, ka viņu vietā nāks citi, bet vai viņi būs spējīgi veikt to darbu, ko dara pieredzējušie komisiju locekļi? Ja kļūdās vēlēšanu komisija, izceļas strīds: šī kļūda kādam no politiskajiem spēkiem ir bijusi liktenīga, līdz ar to vēlēšanu rezultāti ir apstrīdami. Tas ir svarīgi, jo parlamenta vēlēšanās mums vidēji ir astoņi gribētāji uz vienu vietu, Eiropas Parlamenta vēlēšanās – 20 gribētāji. Novirzoties no procedūras, rodas zināmas sekas, un vienmēr būs kāds, kas šīs sekas uztvers kā sev nelabvēlīgas. Taču tajā pašā laikā šis darbs vairāk vai mazāk ir sabiedrisks pasākums: mums nav iespēju vēlēšanu iecirkņu cilvēkus ikdienā trenēt, mēs tos nokomplektējam mēnesi pirms vēlēšanām un izstāstām, kas darāms. Un atalgojumam šajā gadījumā ir nozīme. Iecirkņu cilvēki saņem divus latus stundā, taču tā ir tikai viena diena, kad viņi strādā: kad tiek balsots un kad tiek skaitītas balsis.

– Kā jūs vērtējat tik negaidītu vēršanos pret sevi?

– Krimināllikuma panti, kas man tiek inkriminēti, ir ļoti smagi, taču es kategoriski noraidu pieļāvumus, ka šeit būtu notikusi nesaimnieciska darbība vai izlaupīšana. Tika maksātas prēmijas uz tajā laikā spēkā esoša nolikuma pamata, publiska informācija par to ir pieejama, nodokļi nomaksāti, deklarācijās tas ir iekļauts, ik gadu tas viss ir pārbaudīts, un tiesiskā paļāvība man ļāvusi katru nākamo gadu izmantot tādu pašu prēmēšanas kārtību kā iepriekšējā. Līdz ar to es noraidu apgalvojumus, ka es kaut ko būtu izlaupījis, ka būtu ļaunprātīgi izmantojis dienesta stāvokli, turklāt mantkārīgos nolūkos. Ļoti slikti ir arī tas, ka ar šo skandālu tiek grauts CVK prestižs.

– Tas, ka šis kriminālprocess sācies mazliet vairāk nekā mēnesi pirms vēlēšanām, izskatās diezgan zīmīgi.

– Nezinu, bet KNAB ik pa laikam mani sauca sniegt liecības – pirmoreiz 2006. gada vasaras beigās, pēc tam 2007. gada sākumā, pēc tam 2008. gada sākumā un tagad – 2009. gada aprīlī. Taču galvenais ir tas, ka joprojām nav saprotams, kāds bija likumdevēja mērķis, grozot CVK likumu. Ja taisnība ir Valsts kontrolei, tad mana rīcība varētu būt prettiesiska, bet ne ļaunprātīga. Prēmēšana tāpat kā, piemēram, atvaļinājums attiecas uz visiem, bet tad, ja kādam kaut kas tiek aizliegts, tas tiek ierakstīts likumā.

– Tas viss kopā ļoti izskatās pēc spiediena, kas skaidri signalizē: jums jāatkāpjas.

– Ja es atkāptos, tad uzņemtos atbildību par to, ka likumu sistēma valstī nav sakārtota.

– Cik ilgi strādājat šajā amatā?

– Divpadsmito gadu.

– Vai jūsu amats ir iekārojams?

– Nedomāju, ka CVK priekšsēdētāja amats būtu īpaši iekārojama vieta. Kaut gan… Kāpēc lai kāds negribētu to iegūt?

– Nu, labi, es saprastu, ja kāds iekārotu, piemēram, naftas caurules direktora amatu vai ostas pārvaldnieka krēslu, bet Centrālā vēlēšanu komisija taču neko neražo, tā nenodarbojas ar biznesu, līdz ar to nav nekādu iespēju gūt arvien lielāku peļņu. Tad kas ir šīs iekāres pamatā?

– Es gribētu noraidīt pieņēmumu, ka ir cilvēks vai cilvēki, kas vēlas ieņemt manu amatu. Šeit nav iespēju, balstoties uz savu talantu, uzlabot savu materiālo stāvokli. Un 2006. gadā, kaut arī nebija līdz galam izskatīts strīds par to, kam taisnība – mums vai Valsts kontrolei –, mēs, izrādīdami savu labo gribu, atteicāmies no prēmiju saņemšanas. Vēlēšanu komisijas locekļi saņēma visai nelielu algu, jo tas, ja tā var teikt, bija izmērāmais lielums, bet tas, ko viņi saņēma prēmijās, bija pateicība par to, ka vēlēšanu kampaņa pabeigta veiksmīgi, par to, ka starptautiskie novērotāji, kas runājuši ar politiskajām partijām, vietējām komisijām un vēlētājiem, ir vienbalsīgi atzinuši, ka vēlēšanas noorganizētas augstā līmenī.

– CVK pārziņā ir pašvaldību un Saeimas vēlēšanas, referendumi un citāda veida nobalsošanas. Kā jūs varētu raksturot šos pasākumus?

– Sanatorija jāmeklē tūlīt pēc pašvaldību vēlēšanām. Ir daudz komisiju, kurām ir autonomas darbības. Ja tur kāds kaut ko izdara nepareizi, izeja jāmeklē mums un atbildība arī ir mūsējā.

– Balvu rajona Kubulu pagasta Saeimas deputāta kandidāts Juris Boldāns tika vainots vēlēšanu rezultātu viltošanā, bet nepatīkamās atskaņas kāpa līdz pat Centrālajai vēlēšanu komisijai, sak, kur tā skatījās?

– Jā, tā bija. Taču visnervozākie mums ir referendumi, jo tajos nav tik daudz aktīvo spēlētāju un visas negācijas – pelnītas vai nepelnītas – nāk pār vēlēšanu administratora galvu. Taču visatbildīgākās bija vēlēšanas par iestāšanos Eiropas Savienībā. Mani tajā laikā satrauca tikai viena lieta: nedod dievs, ka kāds no vēlēšanu administratoriem nesastrādā kaut ko tādu, ka pēc tam nākas paziņot – referendums uzskatāms par nenotikušu. Es toreiz apņēmos atmest smēķēšanu, ja viss notiks tā, kā likumā noteikts. Nākamajā dienā tiešām atmetu un nesmēķēju vēl šobaltdien.

– Izskatās, ka KNAB lēmums jums nāca kā zibens no skaidrām debesīm?

– Patiesību sakot, jā. Jo tajās reizēs, kad tiku aicināts sniegt liecības, visas manas atbildes bija korekti piefiksētas, viss bija skaidrs, un man bija izjūta, ka ar to tas viss arī beigsies. Bet izmeklētājs acīmredzot šajās liecībās saskatīja, ka man bijis mantkārīgs nolūks un ļaunprātīga izmantošana, un man tas tiešām bija pārsteigums. Savulaik samaksas sistēma bija ļoti nesakārtota, ministrijas izcēlās ar tā sauktajiem vadības līgumiem, regulārās piemaksas pie algām bija 20–40% apmērā. Prēmēšana visā valstī vienmēr bijusi tradicionāla, un tā ietilpa kopējā darba algu fonda veidošanā. Tagad tiek veidota jauna pieeja valsts institūciju vadītāju atalgojuma noteikšanā – vienota pieeja, vienādi un saprotami noteikumi. Un tas ir pareizi: nevar būt tā, ka, piemēram, valsts sekretāram ir lielāka alga nekā ministram, bet Valsts prezidentam – zemāka nekā ministram.

– Kādas ir jūsu prognozes – kas ar jums notiks tālāk?

– Neviens nekad nezina visa stāsta beigas… Es varētu runāt par to, kā vajadzētu attīstīties mūsu institūcijai, bet es varētu runāt arī par sevi. Un es ceru, ka prokurors, pirms pieņems lēmumu, vispusīgi izvērtēs notikumu virkni. Ja uz prēmēšanas faktu skatās atrauti no konteksta, tad jautājums ir tikai tāds – kādu pantu piemeklēt? Taču to vajag skatīties kontekstā. Ja jautājums nonāks tiesā, mēs jebkurā gadījumā nonāksim pie tiesiska risinājuma ar tiesas procedūru – tas gan nebūs strīds starp divu uzskatu paudējiem, bet strīds par manu lomu prēmiju izmaksāšanā CVK locekļiem.

– Un tomēr – ja jums nāksies atkāpties, ko tad?

– Es tomēr negribētu to darīt. Esmu šeit apēdis pudu sāls, esmu pamatīgi iepazinis vēlēšanu sistēmu ne tikai Latvijā, bet arī citās valstīs, šobrīd jūtos droši kā eksperts arī starptautiskajā apritē, un mans viedoklis tiek respektēts, tāpēc vēlos turpināt savu karjeru šajā jomā. Ja man nāktos atkāpties, tas nozīmētu, ka manam ceļam jāgriežas citā virzienā. Ja tā, tad daudz kas mainītos manā dzīvē, tostarp arī tas, ka vienmēr esmu atturējies paust savas domas par politiskas dabas jautājumiem. Bet tas, protams, nenozīmē, ka man šo domu nav.

Avots: NRA.lv / Elita Veidemane