Kā ierasts, sabiedrības spiediena rezultātā mēs nereti uzliekam sev kādu masku vai it kā pielāgojamies citu cilvēku vēlmēm, kļūstot sveši paši sev. Mēs paceļam „Jā” kartiņu, jo tā kāds lūdzis, mēs paužam citu cilvēku viedokli kā savu, lai būtu iederīgāki. Mūsdienās nereti šos, it kā savus, šķietamos principus vai viedokli var mainīt attiecīgā naudas summa vai ietekmīgu cilvēku spiediens.

Mēs dziļi sirdī, protams, to varbūt nemaz negribam. Neviens nekad nav teicis „šodien būšu sliktais!”. Nē, gluži pretēji.

Pieceļamies no rīta, laimīgi paskatāmies spogulī, sakām „šodien nebūšu tik viegli lokāms un ietekmējams kā salmiņš,” un ejam ārā no mājas pacilātā noskaņojumā. Bet, redz, brangais ziemeļu vējš, gribot negribot, loka mūs, kaut izliekamies, ka stāvam kā klints.

Lūk, viens no salmiņiem, kas nu lokās par labu vienam vai otram vējam ir kādreizējais SIA Dienas mediji un Reģionālās preses Diena valdes loceklis Uldis Salmiņš, kurš, lai, acīmredzot, pielāgotos kāda cita spiedienam, lokās sev neierastā virzienā, respektīvi, publicējis ļoti atklātu bloga ierakstu, kas it kā ataino laikraksta Diena un tā izdevniecības dzīvi.

Blogu Salmiņš veido kā grēksūdzi, norādot uz agrāko darbu laikrakstā Diena, kur akcentē tā saucamo oligarhu ietekmi un, kā viņš pret to vēlējies cīnīties, tomēr…

Nauda?

Lai gan teorētiski šis blogs veidots ar domu nomazgāt sevi baltu, Salmiņš nonāk pretrunās. Viņš savā ierakstā vairākkārt norāda to, cik ļoti baidījies, ka Diena mainīsies, ka nevēlas strādāt oligarhu paspārnē, tomēr, būdams riskētājs, pieņēmis darbu par 3500 latu lielu algu mēnesī, problēmas nesagādāja arī sēdēšana pie viena galda ar, tā saucamo, oligarhu Andri Šķēli.

„Ar nelabo iesaistīties darījumos nav prātīgi. Loģiska un saprātīga izvēle šādā situācijā būtu piedāvājumu laipni noraidīt No otras puses, Šķēle vadījis trīs valdības. Arī Vaira Vīķe-Freiberga viņu aicinājusi par premjeru. Šķēle ir viens no visu laiku ietekmīgākajiem mūsu tautiešiem. Varbūt manu nostāju pārlieku ietekmējis Dienas redakcijas redzējums par Šķēli un valstī notiekošo vispār? Sak, varbūt tas velns nav tik melns, kā viņu mālē? Nevaru noliegt arī manu tīri sportisku interesi iet un paskatīties, kas notiks,” blogā raksta Salmiņš.

Velns varbūt nav tik melns, kā viņu mālē, bet cik balts ir pats Salmiņš? Vai tik balts, kā cenšas atspoguļot sevi blogā?

3500 latu alga mēnesī nudien nav maza summa un, ņemot vērā, ka tajā brīdī bloga autors gaidījis ģimenes pieaugumu, pieņemt piedāvājumu, varēja šķist ļoti racionāls lēmums, tikai, vai kažoka mešana uz otru pusi, kad izdzīvojies augstā amatā ar lielisku atalgojumu, ir respektējama?

Jau sākotnēji, piekrītot augstajam amatam Dienā, Salmiņš zināja, kādi būs viņa pienākumi, kāds būs atalgojums un kurš būs vadītājs. Vai nav par skaļu šobrīd bļaut „Oligarhi, oligarhi!”, kad pats ir locījies tik ļoti, lai pasēdētu ar tiem uz viena soliņa?

Nenoliedzami laika gaitā cilvēks var mainīt domas, bet daudz godīgāks un uzņēmēja cienīgāks risinājums būtu vienkārši atdot atpakaļ Dienā saņemto naudu līdz pēdējam santīmam, atzīt, ka nav spējis pildīt uzticētos uzdevumus un pat darbojies pret īpašnieku interesēm, un tikai tad vainot roku, kas to baroja.

Tā teikt – novēlu katram saglabāt savu mugurkaulu, lai kādi vēji arī pūstu. Un galvenais – nekļūt par salmiņu.

Alberts Jodis