Sabiedrībā skandalozu slavu ieguvušās “oligarhu lietas” kontekstā plašsaziņas līdzekļos parādījies arī zvērināta advokāta Alda Allika vārds. Advokāts pats personīgi pieteicies darbā par Parlamentārās izmeklēšanas komisijas konsultantu. Komentējot sava lēmuma iemeslus, Alliks TV žurnālistiem atbildēja, ka tā ir viņa vēlme “izdarīt kaut ko labu”.

Neraugoties uz faktu, ka zvērinātais advokāts strādājis ar neskaitāmām lietām, mediji pievērsuši uzmanību tikai vienam faktam – Alliks savulaik aizstāvējis “oligarhu lietā” figurējošā Aivara Lemberga dēlu Anriju. Lai arī abas šīs lietas ir pilnībā nesaistītas, mediji un kritiķi uz Allika iesaistīšanos “oligarhu lietas” izmeklēšanā skatās, maigi izsakoties, skeptiski, sasaistot Alliku ar konkrētā klienta tēvu un tādējādi norādot uz “iespējamo interešu konfliktu”. Pats advokāts gan šādus apgalvojums pilnībā noliedz, norādot, ka lietas savā starpā ir nesaistītas un pašam Anrija Lemberga aizstāvēšanas faktam attiecībā uz viņa brīvprātīgo pieteikšanos un darbu komisijā nav nekādas nozīmes.

Runājot par savu vēlmi iesaistīties “oligarhu lietas” izmeklēšanā, Alliks norāda, ka “cīnīties par tiesisku Latviju ir goda lieta”. No plašākiem komentāriem gan advokāts atturējās, vien sakot, lai viņa vietā runā darbi, viņa sabiedriski politiskā rakstura publikācijas un intervijas, kuras sniedzis. Viņš neesot iesaistījies šajā lietā, lai gūtu atzinību vai kā īpaši sevi izceltu. Taču, ieskatoties zvērināta advokāta vesto lietu sarakstā, apstiprinās, ka jau arī līdz šim Allika devums sabiedrībai ir bijis visai nozīmīgs. Savā laikā viņš uzņēmies lietas, kuras sabiedrībā izsaukušas skaļu rezonansi, dažas no tām vērtētas pretrunīgi, taču vienmēr kā svarīgāko izvirzījušas jautājumu par taisnīgumu un demokrātiskas sabiedrības vērtībām.

Neo lieta

Latvijas Universitātes pētnieka Ilmāra Poikāna jeb Neo krimināllieta par datu lejupielādi no Valsts ieņēmumu dienesta (VID) Elektroniskās deklarēšanas sistēmas (EDS), kļuva par sensacionālu lietu – sabiedrībai viņš bija varonis, bet amatpersonām potenciālais noziedznieks.

2010.gada sākumā sociālajā tīklā “Twitter” parādījās Neo profils, kurā regulāri tika publicēti dažādu valsts un pašvaldību iestāžu un uzņēmumu algu saraksti, parādot, ka pretēji valsts augstāko amatpersonu ekonomiskās krīzes laika solījumiem par algu “cirpšanu” publiskā sektora darbiniekiem vēl joprojām tiek izmaksātas vērienīgas algas.

Lai arī domas par to, vai Neo rīcība ir sodāma vai nav, joprojām dalās, Alliks bija advokāts, kurš uzņēmās cīņu pret sistēmu, kas nosaka, ka nevienam nav tiesības, lai arī formāli un nebūtiski, pārkāpt “vispārpieņemtās uzvedības normas”, lai pievērstu sabiedrības uzmanību situācijām un apstākļiem, kuri ir ne tikai morāli, bet arī pēc likuma nosodāmi. Kā mēs varam saukties par demokrātisku valsti, ja mums tas ir liegts?

Rūtenberga ‘slotas kāta’ lieta

Vēl viena pretrunīgi vērtēta lieta, kura izsauca sabiedrības sašutumu, bija Daiņa Rūtenberga lieta. Rīgā notikušajā Latvijas Krievu savienības (LKS) organizētajā piketā “Krimas atbalstam” Latvijas pilsonis Dainis Rūtenbergs, protestējot pret Latvijas 1940.gada “scenārijam” ļoti līdzīgās Krimas okuācijas slavināšanu, bija sabojājis Krievijas Federācijas karogu.

Rūtenbergs, kurš tobrīd ļāvies emocijām un izrāvis Krievijas karogu no Latvijā kopš 1945.gada dzīvojošā Krievijas pilsoņa Staņislava Razumovska rokām, bija līdz ar to netīšām sabojājis karoga audumu un “karoga kātu”. Līdz ar to policijas un prokuratūras ieskatā viņš bija sabojājis Razumovskim piederošo mantu, nodarot materiālo zaudējumu 15 eiro apmērā, par ko sodāms ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai piespiedu darbu, vai naudas sodu.

Pateicoties advokāta Alda Allika un arī viņa piesaistītā advokāta Mārtiņa Kvēpa sniegtajai juridiskajai palīdzībai, Rūtenbergs tika attaisnots. Komentējot Daiņa rīcību tiesā, Alliks norādīja, ka Dainim radies iekšējs protests pret agresorvalsts simbola izmantošanu un Latvijas pamatvērtību zaimošanu, apdraudēšanu: “Dainis sajuta to, ko mūsu tautas un mūsu valsts iekšējie un ārējie ienaidnieki regulāri, sistemātiski cenšas izskaust. Proti, viņš identificējās un solidarizējās ar savu valsti. Un vienlaikus viņš arī sajuta vēlmi paust savu pilsonisko un demokrātisko stāju, nosodot pret Ukrainu pastrādāto starptautisko noziegumu. Pret noziegumu, kuru atbalstīja un slavināja piketa dalībnieki, tostarp arī konkrētais karoga vicinātājs.” “Vai Dainim, to redzot, bija tiesības rīkoties pašam? Jā! Tās bija ne tikai Daiņa tiesības. Tas bija Daiņa kā Latvijas Republikas pilsoņa konstitucionālais pienākums,” norādīja Rūtenberga aizstāvis.

Alliks uzsvēra, ka šī lieta ir ļoti, ļoti nozīmīga Latvijai. Tā neesot “banāla lieta par kaut kādu salauztu slotas vai pat karoga kātu. Tā ir lieta par starptautiska nozieguma novērtējumu. Tā ir lieta par Latvijas valsts un demokrātijas vērtībām”.

Jāatzīmē, ka Alliks šajā lietā iesaistījās sabiedriskā kārtā un aizstāvēja Rūtenbergu bez atlīdzības.

Talsu traģēdijas lieta

Pirms 20 gadiem notika viena no lielākajām traģēdijām Latvijā. Talsos Iekšlietu ministrijas un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta rīkotajos svētkos, lūztot un 19 metru augstumā krītot auto pacēlāja strēlei, no piecstāvu mājas augstuma līdz ar pacēlāja grozu zemē nokrita 30 cilvēki. “Talsu traģēdija” prasīja deviņu cilvēku dzīvības, bet 21 cilvēks vairāk vai mazāk smagi un paliekoši cieta.

Arī toreiz tieši advokāts Alliks bija tas, kurš uzņēmās tiesā pārstāvēt visu Talsu traģēdijā bojāgājušo ģimenes un divus dzīvi palikušos un panāca, ka upuru ģimenēm tiesa no valsts piedzina kompensācijas. Tas bija spriedums, kas principiāli izmainīja tiesu praksi attiecībā uz valsts un tās institūciju atbildību gadījumos, kad cilvēki cietuši valsts iestādes nolaidības dēļ.

Tā ir tikai neliela daļa no lietām, kurās advokāts Alliks ir uzņēmies ne tikai vienkārši kā savu darbu, bet arī kā savu personisku ieguldījumu cīņā par demokrātisku un tiesisku Latvijas valsti.

Ko varam secināt?

Mēs varam uzdot vienu pavisam vienkāršu jautājumu visai sabiedrībai.

Vai zvērināts advokāts Aldis Alliks, kurš neskaitāmas reizes dažādās lietās cīnījies ne tikai par taisnību un tiesiskumu, bet arī mūsu valsts pamatvērtībām, ir jāsaista ar vienu konkrētu klientu (precīzāk sakot – šī klienta tēvu), to īpaši izceļot no Allika vairākiem simtiem citu klientu? Un pie šī paša jautājuma tomēr vēl viens – kad reiz tauta sāks domāt pati ar savu galvu un pārstās sekot politiķu un mediju iepriekš sagatavotam scenārijam?

Advokāts Alliks nenožēlo savu izvēli un pie nākamās izdevības iestāties par tiesisku Latviju, sola rīkoties tieši tāpat – “Esmu devis advokāta zvērestu būt uzticīgs Latvijai, godprātīgi un pēc pārliecības pildīt valsts likumus, izturēties ar cieņu pret tiesām un valsts varu – to es arī pildīšu līdz pēdējam,” viņš atbild balsī, kas nepieļauj kompromisus.