A. Vilks ir norādījis, ka, viņaprāt, 2014. gads būšot vēl veiksmīgāks par aizejošo, jo valsts ir nostājusies uz stabila izaugsmes ceļa. Finanšu ministrs ir arī pārliecināts, ka attaisnosies prognozes par aptuveni 4.5% lielu iekšzemes kopprodukta pieaugumu, kas nākamgad nozīmēs gan vairāk naudas valsts vajadzību apmierināšanai, gan atzinīgu novērtējumu Eiropas Savienības saimē, raksta NRA.lv.

Kopējā nodokļu likme Latvijā ir 35,9%, kas ir mazāk nekā vidēji ES un arī pasaulē. Nodokļu slogs Latvijā ir mazākais arī Baltijas valstu starpā (Igaunija 49.4%, Lietuva 43.1%, vidēji ES 41.1%, vidēji pasaulē 43.1%). Tai pat laikā valsts vajadzības ar katru gadu aug, pieprasot palielināt fiskālo telpu. Kāds ir secinājums – nodokļu palielināšana ir neizbēgama? Vai tomēr augošas ekonomikas apstākļos varam turpmākajos gados optimistiskāk prognozēt lielākus ieņēmumus uz ekonomikas izaugsmes rēķina?

Jā, skaitļi salīdzinājumā ar Eiropu un pārējo pasauli norāda uz to, ka Latvijas uzņēmēji nodokļos samaksā ievērojami mazāk. Tomēr izdarīt viennozīmīgus secinājumus tikai no šī viena indikatora nevajadzētu.

Atbilde uz jautājumu, kas ir labāk – liels vai mazs nodokļu slogs – nav viennozīmīga. 2011. gadā nodokļu slogs Latvijā bija 27,6% no IKP, uzreiz aiz Lietuvas (26,0%) un Bulgārijas (27,2%). Savukārt ES vidējais rādītājs svārstījās no 36%-39% robežās atkarībā no svērtās vai aritmētiskās vidējās likmes aprēķina metodes. Lielākoties nodokļu slogs ir augstāks valstīs ar stabilu un attīstītu ekonomiku, kur ir attiecīgi lielāki kopējie ienākumi, tādējādi lielāks nodokļu slogs nav tik būtiski jūtams, kā valstīs ar zemāku ienākumu līmeni. Turpinoties ekonomiskajai izaugsmei, ir iespējams pakāpeniski palielināt arī nodokļu slogu, tādējādi valstij iegūstot nepieciešamos līdzekļus dažādu sfēru finansēšanai, piemēram, sociālais nodrošinājums, izglītība, medicīna u.tml, tādā veidā palielinot kopējo labklājības līmeni valstī.

Kādā virzienā nodokļu politika virzās Eiropā? Palielināšanas? No vienas puses – jo zemāks nodokļu slogs, jo pievilcīgāka valsts kļūst investoriem un jo aktīvāki ir arī vietējie uzņēmēji. No otras puses – iedzīvotāju vajadzības pieaug. Visā Eiropā ir novērojama tendence, kad, pieaugot pensijas vecuma cilvēku īpatsvaram, pieaug arī sociālā budžeta noslodze.

Nodokļu politika Eiropas Savienības valstīs ir visai atšķirīga, tāpēc grūti definēt konkrētu virzienu. Galvenais nodokļu politikas mērķis ir nodrošināt stabilus nodokļu ieņēmumus, tādējādi nodrošinot valsts funkciju finansēšanu. Katra valsts ir izvēlējusies savu nodokļu modeli – citās valstīs ir vienotā, citās progresīvā nodokļu sistēma. Nodokļu politiku ietekmē arī katrā valstī noteiktās prioritātes, piemēram, valsts konkurētspējas, sociālās vides uzlabošana u.tml. Nodokļu slogs ES valstīs 2011. gadā svārstījās no 26%-48% no IKP. Tomēr pēdējo gadu statistika ļauj secināt, ka nodokļu likmes Eiropā pieaug. 2013. gadā reālās nodokļu likmes ir pieaugušas gan valstīs ar vienoto (46.82%), gan progresīvo nodokļa likmi (44.56%). ES savienībā pastāv kopēja tendence, palielinoties iedzīvotāju vidējam vecumam, pieaug arī slogs uz sociālo budžetu. ES valstīs pastāv dažāda pieeja šī jautājuma risināšanā – pensionēšanās vecuma paaugstināšana, nodokļu ieņēmumu pārdale par labu sociālajam budžetam. Katra valsts rīkojas atšķirīgi, savas nodokļu politikas ietvaros.

Ja, reiz, nodokļu slogs Latvijā joprojām ir zem vidējā Eiropas rādītāja, savukārt – valsts vajadzības pieaug, kādēļ Latvijai būtu jāturpina mazināt nodokļi uzņēmējiem?

Nodokļi uzņēmējiem jāturpina mazināt, lai Latvija nezaudētu starptautiskajā konkurencē par investīcijām un darba vietām. Turklāt, lai mazinātu ienākumu nevienlīdzību, viena no valdības prioritātēm 2014.-2016. gadā ir darbaspēka nodokļu sloga mazināšana, it īpaši zemo algu saņēmējiem un ģimenēm ar bērniem.

Jūs esat norādījis – tuvākajos gados tiks mazināti darbaspēka nodokļi, atstājot vairāk naudas cilvēku makos. Taču tā vietā varētu augt patēriņa nodokļi, tostarp pievienotās vērtības, kā arī nekustamā īpašuma nodoklis. Vai tādējādi valsts necenšas risināt nodokļu nemaksāšanu, mazinot apejamos (piemēram, caur aplokšņu algām) nodokļus un aizstāt tos ar neapejamiem iekasējumiem?

Eiropā tāpat kā Latvijā notiek nodokļu sloga pārcelšana no darbaspēka uz patēriņa nodokļiem. Turklāt jāatzīmē, ka tas nebūt nenozīmē, ka obligāti ir jāpalielina patēriņa nodokļu likmes, jo, jo vairāk iedzīvotāju rīcībā paliek brīvo līdzekļu, jo vairāk tie var atļauties tērēt, kā rezultātā pieaug patēriņš un respektīvi pieaug arī patēriņā nodokļu ieņēmumi.

Jau desmit gadus regulāri tiek uzsākta diskusija par progresīvā iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieviešanu, taču šis jautājums nekad nav ieguvis konkrētas likumdošanas aprises. Vai, Jūsuprāt, Latvijā jebkad tiks ieviests progresīvais IIN?

Finanšu ministrija ir modelējusi dažādus scenārijus, tomēr joprojām nav iegūts pietiekošs pamatojums, lai teiktu — jā, šī sistēma attaisnos cerības. Pirmkārt, Latvijā darba ņēmēju sadalījumā pa darba algu grupām dominē zemo algu grupas. Tādējādi progresīvā IIN ieviešanas gadījumā, lai kompensētu zemāku nodokļa likmi personām ar maziem ienākumiem, būtu būtiski jāpalielina nodokļa slogs ne tikai iedzīvotājiem ar augstiem ienākumiem, bet arī sabiedrības daļai, kas vienkārši gūst ienākumus virs vidējās darba algas. Otrkārt, pastāv bažas, ka progresīvās ienākumu likmes var veicināt ēnu ekonomikas pieaugumu, jo darbiniekiem, kuri saņem ienākumu, kas tiek aplikts ar augstāku likmi, var rasties vēlme slēpt savus patiesos ienākumus. Treškārt, jāņem vērā arī starptautiskā konkurence – ja Latvija ieviestu progresīvās nodokļu likmes, var rasties risks, ka augsti kvalificēti speciālisti pārcelsies strādāt uz kaimiņvalstīs, kur ir mazāki darbaspēka nodokļi. Jāatzīmē, ka Eiropas Savienībā zemāk attīstīto valstu vidū ir vērojama pretēja tendence, proti, lai uzlabotu nodokļu iekasēšanu un samazinātu nodokļu administrēšanas izdevumus, atsevišķas ES dalībvalstis ir atteikušās no progresīvās IIN likmes un ieviesušas vienoto IIN likmi. Tā piemēram, vienoto IIN likmi pēdējā laikā ir ieviesušas Ungārija no 2011. gada 1. janvāra, Bulgārija un Čehija no 2008. gada 1. janvāra, Rumānija no 2005. gada 1.janvāra, bet Slovākija jau no 2004.gada 1. janvāra.

2014. gads ir Saeimas vēlēšanu laiks. Vēsture liecina, ka partiju nespēja pēc vēlēšanām operatīvi izveidot valdību īpaši bīstama var izrādīties tieši budžeta veidošanai. Vai nākamgad var atkārtoties situācija, kad uzņēmēji un ministrijas gada nogali sagaida neziņā par saviem tēriņiem un nodokļu izmaiņām?

Budžeta izstrādāšanas, apstiprināšanas un izpildes kārtību nosaka Likums par budžetu un finanšu vadību. Gados, kad nenotiek Saeimas vēlēšanas, Ministru kabinets gadskārtējā valsts budžeta likuma projektu iesniedz Saeimai līdz 1. oktobrim. Savukārt Saeimas vēlēšanu gadā Ministru kabinets gadskārtējā valsts budžeta likuma projektu iesniedz Saeimai ne vēlāk kā četrus mēnešus pēc tam, kad jaunievēlētā Saeima izteikusi Ministru kabinetam savu uzticību. Praksē ir pieredzēti divi varianti: budžeta likuma projekts Saeimā tiek iesniegts un pieņemts līdz gada sākumam. Tad gads iesākās ar pilnvērtīgu valsts budžetu. Tomēr, ja jaunās valdības apstiprināšana ievelkas, finanšu ministrs līdz gada sākumam apstiprina pagaidu budžetu, kur izdevumi mēnesī parasti nepārsniedz divpadsmito daļu no iepriekšējā gada attiecīgajiem izdevumiem.

Pēc vairākiem taupības gadiem, kad izdevumi katru gadu tika bez žēlastības mazināti, 2012. gadā ar milzīgu atvieglojumu tika sagaidīti pirmie budžeta grozījumi, kad gada vidū varējām atļauties tērēt vairāk nekā sākotnēji plānots. Vai nākamgad var cerēt uz ko līdzīgu?

Visticamāk, ka nē. Pēdējo reizi vasarā pirms Saeimas vēlēšanām budžeta grozījumi (ar populisma piedevu) tika izdarīti 1998. gadā. Vairākās līdzekļu ietilpīgās pozīcijās tika palielināts bāzes izdevumu līmenis. Krievijas krīze un zināmā mērā arī šie budžeta grozījumi bija par iemeslu 1999. gada vasaras budžeta grozījumiem, lai veiktu jau izdevumu konsolidāciju. 2002. un 2006. gadā budžeta grozījumi tika veikti pēc Saeimas vēlēšanām līdz jaunās Saeimas darba uzsākšanai (oktobrī) un arī tā nebija laba prakse. Īpaši, ja būtiski mainījās (2002. gads) politisko spēku samērs Saeimā. Turklāt, likumdošanā šobrīd ir iestrādāti tādi elastības elementi, lai tehniska rakstura budžeta problēmas varētu atrisināt bez budžeta likuma grozījumu veikšanas.

Kāda varētu būt tuvāko divu gadu tendence valsts budžetā? Kādas ieņēmumu pozīcijas, nodokļu veidi tiks mainīti?

No 2014. gada 1. janvāra tiks ieviests jauns Subsidētās enerģijas nodoklis (uz laiku līdz 2017. gada 31.decembrim). Citu jaunu nodokļu ieviešana vai esošo nodokļu likvidēšana 2014.-2016.gadā nav paredzēta.Andris Vilks