Lielākā daļa vecāku pretotos bērna iecerēm pēc vidusskolas absolvēšanas gadu izlaist, lai ieturētu pauzi pirms studiju vai profesionālā darba uzsākšanas, vēsta šogad veiktais Swedbank Finanšu institūta pētījums. 84% vecāku vēlētos, lai viņu bērns uzreiz pēc vidusskolas absolvēšanas uzsāktu studijas kādā no Latvijas vai ārvalstu augstākās izglītības iestādēm.
Reizēm jauniešiem ir vēlme pēc vidusskolas nevis doties uzreiz universitātes vai kādas citas izglītības iestādes virzienā, bet piedzīvot tā saukto “brīvo gadu” ar mērķi vairāk iepazīt pasauli un sevi, iesaistoties brīvprātīgajā darbā dažādās pasaules malās vai gluži vienkārši nododoties saviem hobijiem. Jāatzīst, ka vecāki gan nebūtu sajūsmā par šādu sava bērna izvēli – saskaņā ar aptauju, to būtu gatavi atbalstīt 29%, kamēr 44% pauž ļoti stingru noraidījumu, bet vēl 26% nav viennozīmīgi skaidras nostājas. Turklāt jauniešiem jārēķinās ar aizvien lielāku pieaugušo pretspēku, jo salīdzinājumā ar 2018. gadā veikto pētījumu, pauzi atbalstošo vecāku īpatsvars samazinājies par četriem procentpunktiem.
Vecākiem vēlamākais sava bērna izvēles ceļš pēc vidusskolas absolvēšanas visbiežāk ir turpmākas studijas kādā no Latvijas augstākās izglītības iestādēm, ko atbalsta vairums jeb 62% vecāku. Tam tūdaļ seko vēlme, lai bērns studē kādā no ārvalstu augstākās izglītības iestādēm (22%). Vien 6% aptaujāto vecāku paši proaktīvi vēlētos, lai bērns ar studiju uzsākšanu nesteidzas, tā vietā veltot laiku īstā aicinājuma meklējumiem, bet vēl 4% drīzāk priecātos, ka bērns sāk strādāt un gūst pieredzi tepat Latvijā vai ārvalstīs.
“Lai arī pieredzes smelšanās un pasaules apceļošana šķiet vilinoša, jāatceras, ka finanšu pamatlietas neviens nav atcēlis un ir jādomā par to, kā savu dzīvesveidu nodrošināt. Reizēm tas nozīmē mazkvalificētu darbu bez īpašas pievienotās vērtības nākotnē. Kaut arī tūlītējas studijas uzreiz pēc vidusskolas varētu arī nebūt labākais scenārijs ikvienam jaunietim, tomēr pauzes ieturēšanai ir arī savas ēnas puses. Mēdz būt, ka atgriešanās pie mācībām nemaz tik viegli nevedas un viena gada pauze izstiepjas vairākos gados. Jo ilgāka pauze, jo grūtāka atgriešanās skolas solā. Tas saistīts gan ar jauno ikdienas ritējumu, kad ir izveidojušies pienākumi un atbildības, gan arī ar akadēmiskajām zināšanām, kas, laikam ejot, piemirstas,” norāda Swedbank Finanšu pratības jomas vadītāja Evija Kropa.
Tomēr nav arī tā, ka vecāku viedoklis ir dzelžains un nelokāms. Lielākā daļa jeb 66% aptaujāto savu viedokli par “brīvo gadu” būtu ar mieru mainīt pie nosacījuma, ja jaunietim būtu precīzi izstrādāts plāns par to, kā jēgpilni šo pauzes laiku pēc vidusskolas aizpildīt. 77% no tiem, kas būtu gatavi atbalstīt sava bērna vēlmi ieturēt mācību pauzi, tomēr aktīvi iesaistītos un kontrolētu, lai laiks patiešām tiek aizpildīts saturīgi.
Šādu viedokļa maiņu savā ziņā attaisno arī vecāku skatījums uz to, kas tad ir būtiskākie priekšnosacījumi laba darba iegūšanai. Visbiežāk jeb 33% aptaujāto uzskata, ka tās ir personības īpašības (atbildība, precizitāte, iniciatīva, spēja sadarboties, komunikācija u.tml.), labu izglītību atstājot otrajā plānā (min 26% vecāku). Laikā, kad tiek iepauzēts ar izglītības iegūšanu, vecāki, visticamāk, sagaidītu, ka bērns rūpīgi un jēgpilni attīsta un nostiprina tieši tās savas personības īpašības, kas pēcāk dotu pozitīvu pienesumu labāka darba meklējumos.
“Galu galā neviens nav teicis, ka šis “pauzes gads” ir ieturams tikai pēc vidusskolas. Varbūt pat labāk to darīt tad, kad augstskola pabeigta un kad vēl nav uzsāktas nopietnas darba gaitas? Dodoties ārpus valsts jau ar diplomu un zināmu kvalifikāciju, ir iespēja pieņemt daudz plašākas un labākas iespējas, ko dzīve piedāvā. Arī studijas augstskolā bieži vien nozīmē dzīvi citā pilsētā, komunikāciju un sadarbību ar jauniem cilvēkiem, krietni vien lielāku patstāvības, atbildības un pašdisciplīnas līmeni, kad ikdienas dzīve jāsāk organizēt pašam. Atrašanās šādā vidē nenoliedzami mudina kļūt neatkarīgākam un uzņemties atbildību par savu izaugsmi, kā arī sniedz iespēju veidot vērtīgus kontaktus, kas var noderēt profesionālajā jomā,” atzīmē E. Kropa.
