Cenu līmenis gadu noslēdza apmēram tajā pašā punktā, kur sāka. Decembrī vidējais cenu līmenis bija tikai par 0,6% augstāks nekā gadu iepriekš. Aizgājušā gada sākums ievadīja cenu stabilitātes periodu, kas turpināsies šogad, iestiepjoties arī 2025. gadā. Atsevišķu preču un pakalpojumu cenas var krasi svārstīties – sezonalitāte šūpos atsevišķu pārtikas produktu cenas, globālās krīzes var ietekmēt degvielas izmaksas. Taču kopumā šī būs ekonomikas ziņu miera osta, dzīves dārdzības kāpums nav un vēl ilgu laiku nebūs nozīmīga problēma. Janvārī gada inflācija visdrīzāk par dažām procenta desmitdaļām pieaugs, bet pēc tam atkal samazināsies, jau pavasara mēnešos tā varētu šķērsot nulli. Cenu izmaiņas ilgākos laika nogriežņos joprojām sagādā ciešanas gan prātam, gan makam – patēriņa cenu indekss ir par 22 % augstāks nekā pirms diviem gadiem un par 32 % augstāks nekā pirms trim gadiem. Taču var teikt, ka vismaz turpmāk inflācija netraucēs algu kāpumam pamazām atjaunot zaudēto pirktspēju un sasniegt līdz šim Latvijā nepiedzīvotu labklājību.
Kamēr kopējais cenu līmenis gada griezumā decembrī vēl vārgi pieauga, salīdzinājumā ar iepriekšējo mēnesi cenas samazinājās par 0,8%. Mēneša deflācija decembrī ir normāla parādība, bet šoreiz tā bija ļoti “garšīga” – vidēji iepriekšējā desmitgadē cenas decembrī kritās par 0,1%. Iemesls ir gan sezonalitāte (apģērbs un apavi), gan importa cenu krituma atspoguļošanās patēriņa grozā – lētāks kļuva transports, mājokļa uzturēšana, mājokļa iekārta.
Preču cenas jau samazinās arī gada griezumā, decembrī tās bija par 0,9% zemākas nekā 2022. gada izskaņā. Attiecībā pret augstāko punktu maijā preču cenas jau ir samazinājušās par 4,3%. Šis patīkamais process noteikti nav noslēdzies. Krasā preču importa cenu lejupslīde – oktobrī tās bija par 12% zemākas nekā gadu iepriekš, ir radījusi deflācijas enerģiju, kas tik drīz neizsīks. Šim apgalvojumam vajag sīkāku skaidrojumu. Skaidrs, ka ilgākā laikā preču cenas Latvijā augs straujāk nekā importa cenas, jo kāpj Latvijas iedzīvotāju laika cena, augoša labklājība padara viņus iecietīgākus pret izmaksu kāpumu. Taču šobrīd patēriņa preču cenu līmenis ir aizskrējis pārāk daudz par tālu uz priekšu, lētākais imports un tā ietekme arī uz ražošanas izmaksām Latvijā šīs pārmērības koriģēs, kaut arī ne pilnībā. Preču cenas veikalos šajā gadījumā var salīdzināt ar planieri, kuru importa izmaksu lidmašīna strauji uzrāva augšā, tad tas pakāpeniski samazina augstumu.
Ilustrējot domu, nesenās pagātnes notikumi. Laikā no 2015. gada līdz 2019. gadam patēriņa preču cenu kāpums bija par 11 procentpunktiem lielāks nekā importa cenu kāpums. Citiem vārdiem, importa cenas samazinājās par 2,4%, bet preču cenas veikalos auga par 8,7%. Pagājušā gada pirmajos 10 mēnešos starpība starp abiem indeksiem sasniedza 31 punktu. Tas nav ilgtspējīgi, šo plaisu ir radījis krass importa cenu kritums apvienojumā ar patēriņa cenām raksturīgo inerci. Gan ražotāji, gan starpnieki cenšas paturēt negaidīti pieaugušo peļņu, un daļēji tas tiem izdodas.
Aplūkojot šogad gaidāmo galveno preču grupu ietvarā, vidējo cenu līmeni visvairāk samazinās pamatīgs mājokļu uzturēšanās izmaksu kritums. Ilglietošanas preču cenas uz leju virzīsies lēnām, bet pārtikas cenas kopumā būs bez nozīmīgām izmaiņām. Pakalpojumu cenas pēdējā pusgadā ir svārstījušās bez skaidras tendences, decembrī tās bija par 0,3% zemākas nekā augstākajā punktā jūlijā. Vidējais pakalpojumu cenu līmenis 2024. gadā tomēr visdrīzāk būs nedaudz augstāks nekā pērn.
Saliekot visu teikto kopā – šogad cenu līmenis mainīsies maz, ir iespējams, ka tas gadu noslēgs zemākā punktā nekā sāka. Šis stāsts ir līdzīgs iepriekšējās desmitgades vidus notikumiem, kad izejvielu cenu krituma apstākļos cenu līmenis Latvijā gandrīz nemainījās četrus gadus. Laikā no 2012. gada līdz 2016. gada decembrim cenu līmenis auga tikai par 2,3%.
Pēteris Strautiņš, Luminor ekonomists
