Pēc piecus ceturkšņus ilguša kāpuma gada griezumā šī gada 3. ceturksnī IKP salīdzinājumā ar attiecīgo periodu pērn samazinājās par 0,6%. Ekonomikas zemūdens peldēšanas treniņš turpināsies līdz nākamā gada vidum. Visstraujākās niršanas brīdis jau ir aizvadīts, citiem vārdiem, ekonomiskās aktivitātes sarukums ceturkšņa griezumā turpmāk varētu būt mazāks. 3. ceturksnī IKP pret iepriekšējo periodu samazinājās par 1,7%, turpmākajos divos ceturkšņos samazinājums varētu būt 0,5-1% robežās. Diemžēl kritums gada griezumā padziļināsies līdz 2-3%, pie pozitīvas dinamikas gada griezumā varam atgriezties nākamā gada otrajā pusē.
Par stabilizāciju zemā punktā liecina arī jaunākie (novembra) noskaņojuma rādītāji. Latvijas kopējais noskaņojuma indekss (ESI) trīs mēnešus gandrīz nav mainījies. Gandrīz neitrāli noskaņotas pakalpojumu nozares, mērenā pesimismā ir ieslīdējusi rūpniecība, bet patērētāji jau kopš marta ir gandrīz nemainīgi skumji. Tikai celtnieki uz savas nozares vēsturisko rādītāju fona ir drīzāk optimistiski.
Šobrīd nav pamata mainīt septembrī publicēto Luminor 2023. gada IKP prognozi, ekonomika nākamgad varētu sarukt par 0,5%. Savukārt šogad kopumā varētu būt piegums apmēram par 1,7%, par procenta punktu mazāk nekā gaidījām septembrī (+2,7%).
Lielākā ekonomikas “bremze” šī gada izskaņā un nākamgad noteikti būs patēriņš. Globālie procesi pēdējos pāris mēnešos jau virzās patērētājiem drīzāk labvēlīgā virzienā, taču iepriekšējo notikumu nelabvēlīgā inerce vēl turpinās. Enerģijas cenas pasaules un Eiropas tirgos 4. ceturksnī kopumā ir zemākas nekā 3. ceturksnī. Kuģu pārvadājumu izmaksu normalizēšanās ļauj cerēt uz daudzu patēriņa preču cenu kritumu. Taču reālās algas pēdējā gada laikā ir samazinājušās apmēram par desmito daļu, turpmākā pusgada laikā gaidāma pirktspējas stabilizācija, bet nozīmīgi uzlabojumi iespējami vien, sākot no vasaras. Gada inflācija jau piekto mēnesi nav nozīmīgi mainījusies, tā svārstās ap 22%, arī novembrī, tā vēsta Eurostat provizoriskie dati. Taču cenu līmenis vēl pakāpeniski turpina augt. Patēriņa cenu indeksa kāpuma lauvas tiesa ir notikusi, bet gada daļa, kad ir jāmaksā lielākie apkures rēķini, vēl ir priekšā.
Krīzes riski ir ievērojami lielāki reģionos ārpus Rīgas un tās tuvākās apkārtnes, to nosaka šo reģionu eksporta nozaru struktūra. Preču eksporta nozarēs situācija vēl turpinās pasliktināties, tagad “atspēlējas” mūsu rūpniecības izteiktā atkarība no cikliskiem tirgiem, kas pandēmijas preču buma laikā palīdzēja. Taču lielākais nepatīkamo pārsteigumu periods jau varētu būt aiz muguras, ekonomisko pārsteigumu indekss ASV un eirozonā ir pozitīvs.
Pakalpojumu nozarēs kopumā situācija ir laba. IT un biznesa pakalpojumos šis ir labākais gads vēsturē, to mērot pēc eksporta pieauguma absolūtajos skaitļos. Pagātnē var atrast gadus ar straujāku pieaugumu, bet tad bāze bija salīdzinoši niecīga. Nākamgad “balto apkaklīšu” pakalpojumu eksportā sliktākais scenārijs ir izaugsmes piebremzēšanās. Uz eksportu orientētā vairumtirdzniecība pavasarī piedzīvoja lielu šoku sankciju dēļ, tagad tā ir stabilizējusies, bet tūrisms turpina atgūties no pandēmijas ietekmes, vēl ir rezerve. Pakalpojumu eksports 3. ceturksnī gada griezumā auga par 21,7%. Pakalpojumu labo kondīciju apstiprina arī nozaru dati. Izmitināšanas un ēdināšanas pieaugums gada griezumā par 33,1% ir pandēmijas “tukšuma” aizpildīšana. Taču informācijā un sakaros (+14,2%) un komercpakalpojumos (+13,2%) nekāda tukšuma nebija, redzam ilglaicīgas attīstības procesu turpināšanos. Pēdējo trīs gadu laikā (salīdzinot ar 2019. gada 3. ceturksni) abas nozares ir vairojušas pievienoto vērtību attiecīgi par ceturto un piekto daļu.
Ekonomikas lielākā cerība tuvākajā nākotnē ir investīcijas un ar tām saistītie celtniecības darbi. Pēdējo trīs gadu laikā celtniecības rādītāji ir vissliktākie starp nozarēm, tās pievienotā vērtība ir samazinājusies par 28,5%. Tā ir dziļi absurda situācija – ir daudz iespēju uzlabot infrastruktūru, mājokļu fondu, investēt enerģijas ražošanā, uzņēmēji pieprasa jaunas ražošanas un biroju telpas. Šo darbu finansēšanai ir pieejami milzu resursi ES fondu un strauji izaugušo noguldījumu veidā. Celtniecības apjomu kritums šajā laikā ir rezultāts nespējai pārvaldīt materiālu cenu svārstības, virzīt ES fondu apguvi, pārāk sarežģītajam būvatļauju izsniegšanas un citiem “papīra” procesiem. Nebūtu šī celtniecības krituma, mēs šobrīd nerunātu par arvien dziļāko atpalicību no Igaunijas un Lietuvas, jo eksporta nozares attīstās labi, bez sekmīgajām intelektuālo pakalpojumu nozarēm jāatzīmē arī apstrādes rūpniecības kāpums trīs gados par 9,6%, kamēr IKP auga tikai par 2,5%.
Valdības veidošanas laikā būs daudz patētisku vārdu par krīzes pārvarēšanu, par ekonomikas glābšanu un stimulēšanu. Taču, reāli vērtējot, tuvākajā laikā politiķi var izdarīt maz, lai lietu stāvokli nozīmīgi vērstu uz labo pusi. Valsts finanšu atbalsts mājsaimniecībām un uzņēmumiem šobrīd ir liels un svarīgs, taču to vēl daudz vairāk palielināt diez vai būtu ieteicams. Iespējas izdarīt kaut ko labu ir ierobežotas, taču ir iespējas nenodarīt kaitējumu, pēc iespējas ātrāk apstiprinot 2023. gada valsts budžetu, jo t.s. tehniskā budžeta scenārijā izdevumi būs mazāki, nevajadzīgi bremzējot jau tā vājo ekonomisko aktivitāti.
Pēteris Strautiņš, Luminor ekonomists
