Pašlaik Baltijas valstis darbojas vienotā lokā ar Baltkrievijas un Ziemeļrietumu Krievijas elektrosistēmām. Patlaban pastāv 350 MW savienojums starp Igauniju un Somiju un vairāk nekā 3000 MW savienojums starp Baltijas valstīm un Krieviju un Baltkrieviju, līdz ar to savienojumu kapacitāte ir izteikti neproporcionāla un projekta īstenošana prasītu ļoti lielas izmaksas.
Ministrs par nepamatotiem uzskata Lietuvas enerģētikas ministra Arvīda Sekmoka pārmetumus, ka Latvija, nepaužot tūlītēju atbalstu darba sākšanai pie Baltijas valstu elektrotīklu sinhronizēšanas ar ES elektrotīkliem, nevēlas stiprināt savu neatkarību no Krievijas enerģētikas sistēmas. Viņš uzsver, ka Latvija Briselē atbalstīja darbu pie projekta sākšanas, taču pirms ir veikta detalizēta izpēte par tehniskajām iespējām un citiem būtiskiem jautājumiem, vēlējās piesardzīgāku formulējumu kopējos secinājumos. Tā kā Lietuvas puse nebija gatava piekāpties, Polijas prezidentūra rosināja svītrot šo punktu no padomes secinājumiem.
„Latvija pirms lēmuma pieņemšanas par šāda izmaksu ziņā vērienīga projekta sākšanu vispirms vēlas saprast, kādu ietekmi tas atstās uz gala patērētājiem Latvijā. Turklāt šo jautājumu nevar skatīt atsevišķi no citiem reģionālajiem enerģētikas projektiem, jo enerģētika ir komplekss jautājums un tas nav stāsts tikai par elektrību. Mēs nevaram uzņemties tik milzīgas saistības, nerodot vienošanos par to, kas notiek citos enerģētikas sektoros,” skaidro D.Pavļuts, uzsverot, ka Baltijas valstu enerģētiskā izolētības sala jālikvidē iespējami ātrāk un sašķidrinātās dabasgāzes termināļa būvniecība būtu patlaban visām pusēm izdevīgākais risinājums, kas saskanētu gan ar ES enerģētikas politiku, gan Baltijas valstu reģionālajām interesēm.
Vienlaikus ekonomikas ministrs pauž nožēlu, ka ilgstošajās sarunās mūsu kaimiņvalstis nav izrādījušas pietiekamu elastību, kas ļautu ņemt vērā Latvijas un Eiropas kopīgās intereses, un tāpēc pagaidām nav izdevies panākt risinājumu.
Elektrības piegādēm jau patlaban ir un arī nākotne parādīsies arvien vairāk alternatīvas, taču gāzei tādu nav un tuvākajā laikā alternatīvas piegādes nebūs, jo kaimiņvalstis kavējas ar lēmuma pieņemšanu. „Latvijas atkarība no Krievijas ir tieši gāzes apgādē, tāpēc elektrotīklu jautājumus ir svarīgi skatīt gan no cenas, gan drošības konteksta,” uzsver ekonomikas ministrs.
Iespējami ātrāk pieņemot lēmumu par sašķidrinātās dabasgāzes (LNG) termināļa projektu, to būtu iespējams īstenot jau tuvāko piecu gadu laikā un pēc sākotnējām aplēsēm tas varētu izmaksāt 300 – 400 miljonus eiro (210 – 280 miljonus latu). Turklāt Eiropas Komisija (EK) bija apliecinājusi, ka Baltijas valstu vienošanās gadījumā, tā būtu gatava līdzfinansēt projektu, kā arī atteikties no savas neatkarīgās priekšizpētes par izdevīgāko vietu šī reģionālā projekta īstenošanai veikšanas, ko bija ierosinājusi, vērojot lēno progresu kaimiņvalstu centienos panākt vienošanos.
Vakar Briselē, kur notika Transporta, Telekomunikāciju un Enerģētikas ministru padome, Latvija kaimiņvalstīm piedāvāja parakstīt divas deklarācijas par sadarbību reģiona būtiskāko enerģētikas projektu īstenošanā – vienu par LNG termināla projekta īstenošanu Latvijā, bet otru par sadarbības turpināšanu Visaginas AES atomelektrostacijas (AES) projekta virzībā, kuru līdz ar Baltijas valstīm būtu parakstījusi arī Polijas puse.. Tomēr ne Lietuva, ne Igaunija nepiekrita Latvijas piedāvājumam.
Kā iepriekš tika lemts Baltijas valstu premjeru sanāksmē, EK veiks neatkarīgu priekšizpēti, bet sarunas par sašķidrinātās dabasgāzes termināļa būvniecību Baltijas valstu vidū tiks turpinātas ministru, ministriju un premjeru līmenī.
Latvija jau šā gada jūlijā aicināja kaimiņvalstis skatīt visus Baltijas reģiona enerģētikas projektus kā reģiona attīstības kopumu, vienojoties par visu trīs valstu atbalstu atsevišķiem infrastruktūras projektiem un to realizācijas termiņiem, tostarp iekļaujot piedāvājumā atbalstu LNG termināļa būvniecībai Latvijā.
