Jautājums, ko šajās dienās uzdodam energoekspertiem – kur ņemt ne Krievijas gāzi? Un kā saražot vairāk elektrības, lai nodrošinātu Baltijas valstu neatkarību. Igaunija nolēmusi startēt kodolspēkstacijas projektu. Tas varētu būt gatavs pēc vairākiem gadiem, bet aktīvi priekšdarbi jāsāk jau šobrīd. Pēc jauniem principiem veidoto atomreaktoru veidotāji bijuši ar savu ideju arī Latvijā, bet mūsu politiķi pagaidām ir nogaidoši. Vairāki kodolzinātnieki saka – ja vilcināsimies, Igaunija arī šajā jomā mums aizies garām, jo bez kodolenerģijas Baltijas reģions nākotnē nespēs izdzīvot, vēsta TV3 raidījums “Nekā personīga”.

Igaunija plāno būvēt jaunu mazo modulāro kodolreaktoru. Eiropas ”zaļais kurss” un jaunie klimata mērķi mūsu kaimiņiem spiež atteikties no degslānekļa staciju lietošanas. Ieceres virzītāji ir kompānija “Fermi Energia”. Iecere pagaidām ir uz papīra, bet kopā ar Somijas un Kanādas pusi plāns ir tuvākajos gados pirmo prototipu uzbūvēt Ontario. Ja tas darbosies labi – nākamo cels igauņi.

Fermi Energia SMR izpilddirektors Kalevs Kallemets norāda:”300 megavatu mazo modulāro reaktoru izmaksas, par kuriem mēs domājam, ir viens miljards eiro. Un tas nav ļoti daudz. Ja salīdzinām ar to, ko mēs maksājam par 300 megavatu degslānekļa staciju, kas mums izmaksā 630-650 miljoniem eiro. Jā. Tas ir diezgan izdevīgi.”

Mazo kodolreaktoru darbība būšot krietni drošāka. Un to nelielie izmēri ļaus tās izveidot valstīs, kas nevar atļauties celt lielos reaktorus. Jau ir atrastas dažas vietas, kur potenciāli to varētu būvēt. Uzņēmēji apbraukājuši vairākas valstis. Bijuši arī Latvijā. Bet nav tikušies ar ekonomikas ministru, kurš uzrauga energotirgu. Tā vietā igauņus uzņēmis aizsardzības ministrs.

“Pēc būtības tas pareizais virziens, ko izvēlas un ir izvēlējušās daudzas Eiropas valstis, tā pati Somija vai Francija. Mūsu klimatiskajos apstākļos ar mūsu pieredzi nav citas alternatīvas, kā mēs varam garantēt elektrības ražošanu Latvijā, Baltijā,” pauda aizsardzības ministrs Artis Pabriks (Attīstībai/PAR).

Ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs (Nacionālā apvienība) pauž: “Nu, Artim acīmredzot paveicies, ka bijusi šāda delegācija. Taču tas ir pietiekami tāls laiks, un mums ir ļoti daudz lietas, kas pašiem jānoskaidro, jāuzzina. Vai tas ir tehniski pieejams. Arī, protams, ir izskanējušas dažādas runas par to, cik tas maksās, vai tur vispār ir ekonomisks pamats.”

Krišjānis Kariņš: “Es neesmu ne par, ne pret. Es uzskatu, ka tā ir iespēja, kā mēs nākotnē varētu nodrošināt sev patstāvīgu elektroapgādi par prognozējamu cenu. Bet es neesmu redzējis un neviens vēl nespēj parādīt nevienu specifisku rādītāju. Ir jautājums, kur un kā apsaimniekot šos atkritumus un tā tālāk. Bet mans viedoklis ir, ka mums ir jāizsver šī iespēja.”

“Nekā personīga“: “Vai igauņu uzņēmēji, kas plāno būvēt šo staciju Igaunijā, ir bijuši pie jums?”

Krišjānis Kariņš: “Šobrīd tās ir visas spekulācijas. “Latvenergo” runā ar Igaunijas speciālistiem un ar Zviedrijas speciālistiem. Kas beigās no tā iznāks, tas nav zināms, bet ir jāsaprot, ka labākajā gadījumā, ja šādu projektu kāds īstenos, tur ir 10, 15 gadu nākotne. Tas nav šīs valdības lēmums, šīs valdības lēmums ir orientēts uz laika ziņā, ko mēs varam – būvēt vēja parkus, samazināt kopīgo gāzes apjomu un starplaikā atrast Krievijas gāzes alternatīvas.”

Intervijā “Nekā personīga” Igaunijas premjerministre apstiprina, ka mazās kodolspēkstacijas projekts ir interesants, un viņi sagaida ziņas no uzņēmējiem, vai tas būs dzīvotspējīgs.

Mazo reaktoru ideja Kanādā ir aktuāla jau vairākus gadus. Plānots, ka pirmais jaunais reaktors būs gatavs jau tuvāko piecu līdz sešu gadu laikā.

“Latvenergo” apstiprina, ka viņi šādai idejai nesaka pavisam skaidru nē, bet Latvijas energoražotājs esot nogaidošs. Latvija pagaidām iesaistījusies tikai pētīšanā, kā šāda kodolstaciju enerģija varētu iekļauties kopējā energotirgū: “Kopumā šie projekti ir joprojām pētniecības stadijā, un arī valstīm, kuras līdz šim nav nodarbojušās ar kodolreaktoriem, tur ir pietiekami liels pētniecības darbs jādara. Igauņi šo procesu uzsāka trīs gadus atpakaļ “Fermi” uzņēmums, un mēs gadu atpakaļ ar viņiem esam noslēguši vienošanos. Runājot par sabiedrības viedokli, mēs veicam jau otro gadu, tieši konkrētu jautājumu uzdodam Latvijas sabiedrībai kopā ar SKDS taisām pētījumu. Un tieši jautājums ir, ko jūs domājat, vai mums būtu jātaisa sauszemes vējš, jūras vējš, saulē, jauns Daugavas HES vai atomelektrostacija. Un tajā sarakstā AES tomēr joprojām ir pašā apakšā.”

Kopēji energoprojekti Baltijā bieži izgāzušies. Sašķidrinātās gāzes termināli izveidoja Lietuva viena pati, bet Latvija to joprojām nav spējusi realizēt. Ar politisku troksni izjuka Visaginas kodolreaktora projekts, ko kopš 2007.gada bija plāns celt Lietuvā. Padomju mantojumu Ignalīnas atomstaciju Lietuva izslēdza, jo tas bija viens no priekšnoteikumiem mūsu kaimiņu dalībai Eiropas savienībā. Elektrība mūsu kaimiņiem pēc šī soļa palika par 80% dārgāka. Atkarība no Krievijas būtiski pieauga. Pēc dažādām pārrunām un amatpersonu parakstītiem līgumiem, bija nolemts, ka Visaginu būvēs trīs Baltijas valstis, iespējams Polija un investors no Japānas – kompānija “Hitachi”. 62% Lietuvas iedzīvotāju referendumā nobalsoja ”pret” Visaginas celšanu. Projektu apturēja, pēc tam iesaldēja. Ja tas tomēr būtu īstenots, tika solīts, ka Visagina elektrību sāktu ražot 2021. vai 2022.gadā. Un energokrīzei Baltija būtu krietni gatavāka. Tā brīža Latvijas prezidents atceras, ka Krievija pielika lielas pūles, lai šī ideja neizdotos.

Valdis Zatlers: “Krievija radīja tik lielas grūtības potenciāliem tehnoloģiju piegādātājiem un būvētājiem, ka tie vienkārši, kā saka, latviešu valodā “noleca no šī projekta”. Un lietuvieši palika vieni tikai ar ideju.”

“Nekā personīga“: “Tas nozīmē, ka tur apakšā notika pamatīgs darbs, lai to projektu izjauktu, ja pat tika runāts ar tehnoloģiju piegādātājiem, kas būtu gatavi to būvēt?”

Valdis Zatlers: “Viennozīmīgi Krievija tajā brīdī domāja ilgtermiņā. Viņiem bija skaidrs, ka Eiropa piespiedīs Ignalinu nojaukt, un viņu galvenais uzdevums bija neuzbūvēt tā vietā neko.”

“Tiešā veidā kā vides ministrs un Vides ministrijas pārstāvis, to mēs nekādā mērā nesajutām, jo projekta virzība Lietuvas pusē notika. Tas, ka es personīgi biju pret un es joprojām esmu pret kodolenerģijas izmantošanu, tas ir mans personīgais viedoklis, Bet tajā laikā nekādas tādas lietas nebija. Vienīgais, ka paralēli gāja Kaļiņingradas atomelektrostacijas ideja, un arī Baltkrievijas Astrovecas ideja virmoja gaisā, ka tas varētu būt kā projekts. Protams, ja skatāmies tīri ekonomiski, tad tik daudziem projektiem reģionā darīt nebūtu ko,” norāda bijušais Latvijas Valsts prezidents, bijušais vides ministrs Raimonds Vējonis.

“Mēs vienmēr, runājot par enerģētisko neatkarību, nekādi nesapratām to, ka šī reģionālā atomstacija būtu tā, kas dotu vislielāko reģionālo neatkarību. Protams, ja to nebūvētu krievi,” saka Zatlers.

Lai gan Baltijas valstu pārvades sistēmas operatori pēc Krievijas sāktā kara Ukrainā nolēmuši noteikt ierobežojumus elektroenerģijas importa jaudai no Krievijas, Latvija, Lietuva un Igaunija arī šobrīd turpina iepirkt Krievijas elektrību. Kā liecina “NordPool” dati martā, šis apjoms salīdzinot ar janvāri pat dubultojies un sasniedz gandrīz 600 000 MWh.

Vairāki vadošie Latvijas kodolfiziķi mudina Latvijas politiķus atkal “nenogulēt” iespēju, ko mums šobrīd piedāvā Igaunija. Jaunā tipa reaktori, kas joprojām ir projektu izskatā uz papīra, ir krietni mazāki kā monstri Ignalīnā un citviet bijušajā padomju savienībā. Arī to tehnoloģijas būtiski atšķirsies, kas ļaus nodrošināt arī Latvijas patēriņu.

“Nekā personīga”: “Jūs sakāt, ka Latvijai šobrīd nevis nogaidīt vajadzētu, bet vajadzētu atrotīt piedurknes un kopā ar igauņiem lekt iekšā, lai nav tā, ka atkal pēdējais vagons jāķer?”

Andris Šternbergs: “Tā nu ir, igauņi jau ar to saspiesto gāzi sen ir iekšā, tāpat kā lietuvieši.”

“Nekā personīga”: “Igauņi it kā ir tādi, kā saka, lēnāki kā mēs bieži viņus apceļam, bet viņi ir ļoti pragmātiski.

Andris Šternbergs: “Viņi neskatās, jā, varbūt latviešiem jums nevajag, bet mums Igaunijā to vajadzēs. Tā viņi pasaka. Lietuva, arī viņi neiztiks bez kodolenerģijas, viņi vispār tagad ir vēl sliktākā situācijā kā Latvija un Igaunija.”

“Visām trim Baltijas valstīm jābūt kopā, lai būtu enerģētiski neatkarīgas. Ir taču mūsu pieredze ar Visagīnu. Un es domāju, ka šinī jautājumā būtu atkal jāatjauno starpvalstu komisijas darbības par šo jautājumu, ka visām trijām valstīm vajadzētu būt. Un, ja igauņi ir iesākuši, protams, mēs nedrīkstam atkal palikt pēdējie kā citos daudzos gadījumos. Protams, ka mums nav speciālistu šobrīd, bet tāpēc izglītības līmeni mēs varam pacelt. Tad, kad uzcēla Salaspils kodolreaktoru, tad arī daudzu speciālistu nebija. Bet cilvēki brauca mācīties uz Ļeņingradu, brauca mācīties uz Maskavu. Bet tagad mēs varam braukt uz citām valstīm mācīties, kur jau ir šādi kodolreaktori. Tā ir risināma problēma, un es domāju, ka mums būtu jāmeklē tie jautājumi ”par” šādas kodolenerģētikas attīstību. Jo līdz kodolsintēzei es domāju, ir ļoti liels ceļš ejams, bet kodoldalīšanās spēkstacijas, es domāju, šāda Latvijā neliela spēkstacija, protams, būtu vajadzīga,” norāda LU Ķīmiskās fizikas institūta vadošā pētniece Gunta Ķizāne.

Igauņu kompānija, kas plāno kodolstacijas būvniecību, apgalvo, ka visticamāk radioaktīvos atkritumus varētu glabāt kādā no Skandināvijas valstīm. Šādas glabātavas tur izvietotas dziļi klintīs.