«Jau vairākus gadus sapulcēs mūsu kooperācijas biedri – Latvijas uzņēmēji, stāsta par satraucošu situāciju: darba devējiem kļūst aizvien grūtāk atrast darbiniekus. Cilvēki aizbrauc, no tiem, kas paliek, liela daļa strādāt vienkārši nevēlas. Uzņēmēji rosās, rada darba vietas, bet nav jau, kam to radīt – jaunieši un strādātgribošie dodas prom. Ja steidzami kaut kas netiks darīts valdības līmenī, situācija pavisam drīz kļūs katastrofāla,» satraukumu pauž Latvijas tirgotāju kooperācijas «AIBE» pārdošanas nodaļas vadītājs Mareks Kudulis.

«AIBE» šobrīd apvieno 485 tirdzniecības vietas. Veikalus, kuri atrodas gan pilsētās, gan laukos visā Latvijā, pārvalda vietējie uzņēmēji, kas labi pārzina esošo situāciju, turklāt daudziem no tiem pieder ne tikai tirdzniecības vietas, bet arī zemnieku saimniecības un ražotnes, raksta Apollo.lv.

Uzņēmēji norāda uz paradoksālu situāciju – pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem pirmajā ceturksnī bezdarbnieku skaits bija 188 100 –, bet uzņēmēji, īpaši daudzos lauku novados, nevar atrast darbiniekus pat par adekvātu algu. Tā vietā daudzi iedzīvotāji izvēlas «veģetēt» uz pabalstiem, laiski sūcot lēto alu, skarbi norāda uzņēmēji.

Darba devēji par īstajiem iemesliem rausta plecus un saka: neizprotam, kādēļ cilvēki vienkārši negrib strādāt, bet izvēlas nedarīt neko, lamājot valdību un saņemot salīdzinoši nelielus pabalstus.

Iespējams, rosīgākie ir aizbraukuši: kā vēsta Centrālās statistikas pārvaldes dati, šī gada pirmajā pusgadā vien uz citam valstīm emigrējuši 8063 cilvēki. Ar katru gadu emigrējušo cilvēku skaits pieaug – pērn pirmajā pusgadā šis skaitlis bija teju par trešdaļu mazāks – 5064.

Daugavpils uzņēmēja Marina Lukjanova norāda: «Cilvēki aizbrauc uz ārzemēm, it kā saņem lielāku naudu, bet vairāk maksā par dzīvošanu, sadzīves un darba apstākļi nereti ir briesmīgi, un rezultātā nauda paliek pāri gandrīz tikpat, cik šeit, bet piedevām ir depresija un veselība sabojāta, jo strādā pa 16 stundām diennaktī neadekvāti smagu darbu. Ja viņi te tā strādātu, saņemtu vēl vairāk un dzīvotu labi.»

Gatis Keziks no Bērzaines pagasta, zemnieku saimniecības «Atmatas» un veikala īpašnieks, pieļauj, ka cilvēkiem ātri atgriezties bieži vien neļauj pašlepnums. «Nevienam īpaši negribas uzreiz atbraukt atpakaļ, stāvēt aiz letes dzimtajā ciemā, un tad nu visi sačukstās – re, re, kā aplauza spārnus un atskrēja atpakaļ.»

Viņš atzīst, ka, patiešām – uzticamus un atbildīgus darbiniekus atrast ir grūti. «Nu, ir ļaudis, kam tuvāka divlitrīgā alus pudele. Tu piedāvā viņam darbu par vairāk nekā 200 latiem, kas laukos ir normāla alga, viņš saka – nē, es nestrādāšu. Jaunieši brauc prom, arī mūsu pircēju kontingents pārsvarā ir pensionāri. Kas te būs pēc 20 gadiem, nav skaidrs,» – tā uzņēmējs.

Lukjanova piekrīt, ka nokomplektēt personālu ar katru gadu kļūst grūtāk, lai gan viņa ir īpašniece ilggadīgai firmai – SIA «Daugavpils bokseru klubs», pieder seši veikali un kafejnīca, uzņēmums veiksmīgi darbojas jau kopš 1996.gada.

«Es nesaprotu, kālab, bet daudzi izvēlas iet strādāt lielveikalos, kur maksā mazāk un darbs ir daudz smagāks, ilgākas stundas. Varbūt nosaukuma, zīmola dēļ? Tomēr ātri vien no turienes atkal ir prom, un, atnākuši pie mums, strādā ļoti labi un prom iet netaisās, sakot, ka pie mums ir labāk! Vispār kadru mainība mums ir maza, bet aizvietotājus, piemēram, uz kādas darbinieces dekrēta laiku, vai jaunus darbiniekus atrast ir ļoti grūti. Tagad meklējam trauku mazgātāju kafejnīcā, turklāt trauki nav pat jāmazgā ar rokām, ir moderna ierīce, bet – nekā,» sacīja viņa.

Uzņēmēja atzīst, ka brīžiem neizprot cilvēku uzskatus par dzīvi un darbu, un to, kādēļ cilvēki labāk izvēlas dzīvot par pabalstiem, nekā strādāt un saņemt adekvātu algu.«Nereti gadās dažādi kuriozi. Pēc noteikumiem darba meklētājiem ir jāapmeklē tie uzņēmumi, kuros ir vakances, norādītas darba biržā. Diemžēl daudzi atnāk tikai tādēļ, lai mēs ierakstītu – brīvu darba vietu nav. To mēs vairs nedarām, esam arī informējuši inspektoru, ka rakstām patiesību – ir vakance, bet cilvēks negrib strādāt. Kāda sieviete, kas bija atnākusi tikai pēc paraksta, nepaskatījās, ko īsti esam ierakstījuši, un lepni uzrādīja dokumentu biržā – sak, neko nezinu, vakanču nav! Liels bija viņas pārsteigums, kad inspektore norādīja – darba devējs raksta, ka jūs atteicāties pieņemt darbu.»

Uzņe’muma «M.A.J.» īpašniece Irēna Markava no Saldus novada Pampāļiem teic, ka situācija viņu novadā neesot tik slikta, jo labi attīstītas lauku saimniecības, arī kadru mainība viņas uzņēmumā ir ļoti maza. «Darbiniekiem maksāju labas algas, pērku apdrošināšanas polises, tāpēc cilvēki ir apmierināti un strādā pie manis gadiem. Tomēr, ja nākas sameklēt kādu aizvietotāju, piemēram, uz atvaļinājuma laiku, ir problēmas. Arī palīgus saimniecībā atrast grūti, īpaši vīriešus. Daudziem, šķiet, nereti gribas saņemt visu par velti. Nāk uz manu veikalu, lūdz alu «uz krīta» iedot, ko mēs, protams, nedarām. Es saku – nopļauj zālīti pie veikala, iedošu tāpat, bez maksas! Ai, nē, tad nevajagot.»

Uzņēmuma «Oļupe» īpašniece Inga Boša Valkā saskaras ar to pašu problēmu. «Veikalā kadru mainība maza, bet atvaļinājuma laikā ir lielas problēmas. Labi, ka ir pensionāri – tie ir strādātgriboši un ar gadu gaitā krātu profesionalitāti un pieredzi.» Inga pieļauj, ka viens no iemesliem ir aizbraukšanas vilnis. «Ja kādreiz pēcpusdienā ielas bija cilvēku pilnas, bet veikalos – rindas, šobrīd ir tukšums.»