Valda Dombrovska valdība cēla, cēla un cels nodokļus gluži tāpat kā jebkāda cita valdība, kāda varēja vai varēs izveidoties Saeimas pārvēlēšanas, partiju intrigu vai masu nemieru rezultātā. Nodokļu celšana ir tā pati Latvijas kreditoru prasītā lata devalvācija, tikai slēptā, lienošā vai varbūt patiešām saudzīgākā veidā. Šo devalvācijas procesu Latvija nedrīkstēs pabeigt agrāk nekā tiks vaļā no Starptautiskā Valūtas fonda un Eiropas Komisijas kredītiem pat tad, ja tie tiks pārsaukti par banku un privāto finanšu fondu kredītiem. Arī šie kredītdevēji gribēs savu naudu atpakaļ, bet atdošanas nosacījums tik un tā paliks tālāka lata devalvācija šādā vai tādā formā, raksta NRA.LV.
Diez vai ir tāda reize, kad Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs publiski atver muti un nenonāk līdz kreditoru pielīdzināšanai tādam ārstam, kurš ar vienām un tām pašām zālēm ārstē gan lauztu kāju, gan caureju. Šīs zāles, protams, ir parādvalsts valūtas devalvācija. Salīdzinājums pareizs un trāpīgs. Tālāk seko I. Rimšēviča uzslava pašam sev, ka viņš vedis šo ārstu pie prāta un pārliecinājis par lata devalvācijas nelietderību. Taču vēl tālāk seko I. Rimšēviča izbrīns par Latvijas valdību, kas nedara neko citu, kā izdomā jaunus un paaugstina vecos nodokļus. Vai tad valdība nesaprot, ka tādā veidā tiek grauta valsts ekonomika? Saprot, ļoti labi saprot, un tieši tāpēc arī dara. Valdis Dombrovskis varētu būt nezin kas, bet ne jau nejēga makroekonomikas izprašanā. Un arī I. Rimšēvičs visu ļoti labi saprot, tikai negrib atteikties no lata glābēja tēla. Viņa paša vārdiem runājot, viņš nav pierunājis ārstu lietot citas zāles, bet tikai nomainīt vienu un to pašu zāļu formu no tabletes uz smērīti.
Devalvācijas jēga ir jebkuras vietējās ekonomikas sagraušana ar lozungu eksportē vai mirsti! (badā). Citiem vārdiem sakot, jānotiek pilnīgai pakļaušanai kādas citas ekonomikas vajadzībām, lai tiktu ražots tas un tikai tas, kas vajadzīgs šai citai ekonomikai. Tikai tad šī ekonomika (parasti valsts, bet varētu būt arī transnacionāla kompānija, kuras gada iepirkumu apjoms pārsniedz Latvijas gada eksporta apjomu) pirks preces vai pakalpojumus no pakļautās ekonomikas un nodrošinās tai starptautiski konvertējamas valūtas ieplūdi, lai tā spētu šajā valūtā apmaksāt vismaz procentus par saviem aizņēmumiem. Tas taču ir pašsaprotami, ka neviena ekonomika nevēlas iepirkt preces ar augstu pievienoto vērtību. Visi alkst tās pārdot, nevis pirkt! Drošs noiets ir paredzams izejvielām, no kādām Latvijai ir tikai koki, un naudas izteiksmē lētām, bet toties ar cilvēku sviedriem piesātinātām dārgo preču sagatavēm. Ir Latvijā piemēri, kurus šie vārdi apraksta burtiskā nozīmē – ir tādi cehi, kur cilvēki štancē plastmasas detaļas 16 stundas dienā 40 grādu karstumā. Tikpat labi, t.i., tikpat slikti, varētu būt cehi ar caurvēju un aukstumu, jo ražošanu pavada ļoti kaitīgu vielu izplūšana gaisā un ražotnē ir jānodrošina jaudīga ventilācija, bet bez iesūknētā gaisa sildīšanas līdz cilvēkiem komfortablai temperatūrai, jo tad ražošana kļūtu dārga = konkurētnespējīga. Cilvēku sviedri šajā piemērā jāsaprot paplašināti kā cilvēku zaudētā veselība.
Tad nu atliek radīt apstākļus, lai cilvēki būtu ar mieru šādās ražotnēs strādāt. Kā – pašsaprotami, iznīcinot darba vietas visur citur, izņemot eksportējošos uzņēmumus. Lai cik bieza būtu maizes garoza, strādājot jebkur, sākot no avīzes Neatkarīgā līdz suņu frizētavai, cilvēki tomēr izvēlēsies šīs, nevis jau minēto plastmasas štancētāju darba vietas. Tātad ir jāatņem cilvēkiem iespēja strādāt vietējam tirgum, ja tāda vienkārši nebūs; būs, protams, bet kā niecība jeb izdevumu ziņā viegls dekors Latvijas valstij.
Ja nu ir muļķība, no kuras jātiek vaļā, tad tā ir dažbrīd godīga pārliecība, ka zems un vēl jo labāk krītošs nacionālās valūtas kurss došot priekšrocības vietējas izcelsmes precēm attiecībā pret importu. Tad kāpēc gan naftas eksportētājvalsts Krievija tagad mokās ar autodegvielas trūkumu, jo tur pietrūkst naftas pārstrādes jaudu? Gluži vienkārši tāpēc, ka uzņēmumiem ir izdevīgāk pārdot naftu par dolāriem ārzemēs, nevis ieguldīt naudu naftas pārstrādē un tad mēģināt to atgūt ar rubļiem, kuru zemā kursa dēļ to ir jāsavāc daudz vairāk nekā dolāru, lai iegūtu vienu un to pašu nominālo naudas daudzumu. Reālajā dzīvē šīs attiecības ir sarežģītākas, jo valūtu maiņas kurss nesakrīt ar to pirktspējas paritāti un degvielas deficītu Krievijā veicina Krievijas valdība, pašsaprotama populisma dēļ cenšoties ierobežot degvielas cenu pieaugumu rubļos, bet gala rezultāts tam visam ir nepārprotams – vietējā tirgus atbrīvošana importam. Krievija, lūk, ir spiesta ievest produktus, kuru ražošana no tās pašas Krievijas naftas ir sarežģītāka nekā autobenzīna ražošana, un arī benzīnu Krievija cenšas neievest tikai politisku apsvērumu dēļ, līdzīgi kā senāk Padomju Savienība ļoti centās padarīt neuzkrītošu graudu importu. Krievija šeit minēta tikai tādēļ, lai mums kļūtu mazāk sāpīgi, pērkot papīru un mēbeles, kas ārzemēs saražotas no Latvijā cirstiem kokiem.
Augsti un augoši nodokļi dod tieši to pašu efektu, ko zems un krītošs naudas kurss. Valsts taču ir noteikusi sev tiesības iekasēt savu daļu no katra darījuma starp uzņēmumiem, kuru ķēde pārvērš izejvielas par patēriņa produktiem. Tas tikai teorētiski iespējams, ka mēbeļu ražotājs tagad stādīs savu mežu un pēc 100 gadiem iegūs (tikpat labi varētu teikt, ka atpirks no valsts ar 100 gadus maksāta nodokļa summu) kokus, kuru ceļš no meža līdz veikalam nebūs aplikts ar nodokļiem. Cilvēki dzīvo šodien, un uzņēmēji ar kokiem labi nopelnīs tad, ja noorganizēs koku vedēju auto iebraukšanu uzreiz kuģī bez pieturvietām un – Dievs, sargi! – koku pārkraušanas, kas taču prasa izmantot gan zemi un ēkas (tātad jāmaksā nekustamā īpašuma nodoklis), gan cilvēkus (ai, kādi tik nodokļi uzkrauti darbaspēkam). Tādējādi mēbeļu ražošanas apjoms Latvijā pēdējos gados ir rucis apgriezti proporcionāli koku izciršanas pieaugumam, bet tāds jau arī ir starptautisko aizdevēju mērķis. Mūsu izejvielas un sviedrus pērkošās ekonomikas nemaz nevarētu zelt un plaukt, nepārdodot arī mums dārgas mantas no mūsu pašu izejvielām.
