Tagad, zinot, ka sociālās apdrošināšanas iemaksu veicēju skaits ir sarucis līdz kritiskam punktam – iemaksas nespēj nosegt visus izdevumus, un jau trešo gadu sociālais budžets ir deficītu, publiskajā telpā arvien uzvirmo secinājumi: pensionāri ir vienīgie, kurus nav skārusi budžeta konsolidācija; pensionāriem vajadzētu būt solidāriem un ļaut, lai pensijas samazina; pensiju budžeta izdevumi ir vienīgie, kuru vēl varētu samazināt. Ekonomisti saka: pensijas jāsamazina, jo tās «esot būtiski augušas pēdējos gados», tomēr neviens nepiedāvā aprēķinus, tostarp tādus, cik miljonus var iegūt, samazinot tā sauktās lielās pensijas jeb atceļot šīm pensijām piemaksas. Pēc izpētītiem datiem, pensiju virs 300 latiem saņēmēju skaits nav pat 5% no visiem pensionāriem, tas nozīmē, ka pret nākamā gada iespējamā sociālā budžeta deficītu pusmiljarda apmērā šo pensiju samazinājumā iegūtie līdzekļi varētu būt ūdens pile glāzē. Ja visiem pensionāriem atņemtu piemaksas, pat tas dotu vien 147 miljonu latu ietaupījumu, raksta NRA.lv
Saskaņā ar Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (VSAA) datiem šāgada sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta ieņēmumi plānoti 1,19 miljardu latu, no tiem sociālās iemaksas 1,17 miljardi latu, savukārt izmaksas daudz lielākas – turpat 1,5 miljardi latu. Šāda nevēlama situācija no budžeta viedokļa veidojas pēdējos divos gados, jo iepriekš, pateicoties nelielajam bezdarba līmenim un valsts augšupejai, ieņēmumi būtiski pārsniedza izdevumus un sociālajā budžetā veidojās uzkrājums.
Tomēr pēdējo divu gadu norises arī uzskatāmi parāda, cik ātri un viegli sarūk šis uzkrājums. Vēl 2009. gada janvārī tas bija 965,6 miljoni latu, 2010. gadā – 736,4 miljoni latu, bet 2010. gada beigās – tikai aptuveni 400 miljoni latu. 2012. gada 1. janvārī atlikuma vairs nebūs, bet būs deficīts, kas varētu būt mērāms vairākos simtos miljonos latu. Sociālās apdrošināšanas budžetā vislielākie tēriņi plānoti pensijām – vairāk nekā miljards latu, kam seko invaliditātes, maternitātes un slimību speciālais budžets ar plānotajiem 236 miljoniem latu izdevumiem (samazinājums aptuveni 30 miljoni latu), nodarbinātības budžets – 93 miljoni latu (šajā budžetā plānots lielākais samazinājums – vairāk nekā 40 miljoni latu) un vismazākais – darba negadījumu budžets ar 12,1 miljonu latu (samazinājums par 1,5 miljoniem latu). 2011. gadā saskaņā ar koncepcijā par sociālās apdrošināšanas sistēmas stabilitāti piedāvātajiem risinājumiem iezīmēts 5,8 miljonu ietaupījums (1,3 miljoni uz pensiju indeksācijas neveikšanas rēķina, 4,5 miljoni latu – pensiju kapitālu uzskaitot un uzkrājot, vadoties pēc faktiski veiktajām sociālajām iemaksām).
Lai arī pēdējo pāris gadu laikā vidējās pensijas apmērs audzis, joprojām ievērojams skaits pensionāru saņem pensijas līdz 200 latiem, tas ir vairāk nekā 70% no pensiju saņēmējiem. Tas nozīmē tuvu tā sauktajam iztikas minimumam. No otras puses, ievērojama sabiedrības daļa pašlaik algā saņem vien minimumu – 200 latus pirms nodokļu nomaksas.
Ja par lielu tiek uzskatīta 300–500 latu pensija, tad tādu Latvijā saņem vien 3 procenti pensionāru, savukārt virs 500 latiem – tikai procents. Tiesa, pēdējos gados patiešām straujāk audzis to pensionāru skaits, kuri saņem lielas pensijas, piemēram, pensijas no 700 līdz 800 latiem vēl 2008. gadā saņēma tikai 233 pensionāri, šā gada janvārī – jau tuvu 800, tāpat pensijas no 800 līdz 1000 latiem – attiecīgi 293, tagad 708 pensionāri. Arī sabiedrībā daudzkārt apspriesto pensionāru ar 1000 latu lielu pensiju skaits audzis no 163 līdz pat 729 šogad.
Tomēr lielās sociālā budžeta izmaksas pensijām visdrīzāk nav izskaidrojamas ar faktu, ka ir pensionāri ar tik lielām pensijām, bet gan pensionāru skaits ceturtā daļa no sabiedrības, lai arī vairākums saņem nelielas pensijas.
Par pensiju samazināšanu gan solidaritātes dēļ, gan – galvenokārt – lai gūtu budžeta izdevumu samazinājumu, teorētiski spriests vairākkārt, taču konkrēti aprēķini bijuši tikai vienreiz. 2009. gada vasarā, kad pensijas samazināja par 10% un strādājošajiem pensionāriem – par 70%, bija izrēķināts, ka pensiju ieturēšana ietaupīs vairāk nekā 80 miljonus latu 2009. gadā, bet vairāk nekā 100 miljonus, lai pensijas maksātu nākamajā gadā (tā kā Satversmes tiesas spriedums tika paziņots 2010. gada februārī, budžeta izdevumi bija plānoti atbilstoši samazinātajām pensijām).
Turpmāk pret jautājumu par pensiju samazināšanu visas iesaistītās puses attiekušās piesardzīgi. Ar skaidrojumu, ka pensiju samazinājums netiek plānots, nav arī aprēķinu, cik ietaupītu, ja veiktu kādus pasākumus. Izņēmums ir Pasaules banka, kas ieteica samazināt pensijas neapliekamo minimumu no 165 līdz 80 latiem mēnesī, tādējādi valsts gadā spētu ietaupīt līdz pat 85 miljoniem latu, savukārt piemaksu atcelšana pensijām, kas pārsniedz 140 latus mēnesī, ļautu ietaupīt 120 miljonus latu. Neatkarīgās rīcībā ir aprēķini arī par to, ja piemaksas samazinātu par pusi pensijām virs 450 latiem, tas dotu 800 000 latu ietaupījumu.
***
VIEDOKĻI
Ilona JURŠEVSKA, labklājības ministre:
– Budžeta konsolidācijā neredzu iespēju samazināt pensijas, jo lielākā daļa pensionāru saņem pensijas, ne lielākas par 180 latiem. Pensionāri ir turīgākā trūcīgās sabiedrības daļa, lai arī, salīdzinot ar darba algām, pensijas ir kāpušas, tās tomēr nav lielas, un, iespējams, tās samazinot, nebūs nekāda fiskāla efekta, jo pensionāri vērsīsies pēc sociālās palīdzības.
Aina VERZE, Latvijas Pensionāru federācijas vadītāja:
– Koncentrēšanās uz izmaksu samazinājumu sociālajā jomā ir vieglākais ceļš, ko var iet. Nav arī pareizi ķerties pie vienas sabiedrības grupas vai pie otras, spekulējot – kurš no daļas pabalsta vai pensiju piemaksām atteiksies. Ja valdība vēlētos, tā var aicināt lielo pensiju saņēmējus atteikties no piemaksām, bet mēs nevaram dot atbalstu šādai idejai. Turklāt, apcērpot piemaksas lielajām pensijām vai samazinot lielās pensijas, valsts budžets neiegūtu tik naudas, lai nosegtu būtisku deficīta daļu.
Ģirts RUNGAINIS, finanšu eksperts*:
– Vienīgā privileģētā mūsu sabiedrības grupa – pensionāri, noraidot iespēju atsacīties no nepamatotajiem trekno gadu pensiju palielinājumiem, šantažē pārējo sabiedrību ar nevēlēšanos solidarizēties grūtā brīdī. Šāda pensionāru attieksme ir tā, kas liedz iespēju veidot atbalstu jaunajām ģimenēm, meklējot risinājumu demogrāfijas problēmai. Lielākā daļa šīsdienas pensionāru savulaik strādāja, ceļot komunismu, bet pēdējos 20 gadus laida valsti grīstē. [..] Nepamatoti lielas pensijas nav cilvēktiesību jautājums. Kāpēc mums šodien jāmaksā tik lielas pensijas, ja nevaram to atļauties ne īsākā, ne ilgākā termiņā?
* intervijā žurnālam Kapitāls
