Šodien ikgadējās Ēnu ekonomikas konferences laikā publiskotie SSE Riga “Ēnu ekonomikas indeksa Baltijas valstīs” rezultāti liecina, ka ēnu ekonomikas apjoms Latvijā 2019. gadā ir samazinājies pavisam nedaudz – par 0,3%, sasniedzot 23,9% no iekšzemes kopprodukta (IKP).
Ēnu ekonomikas lielums 2019. gadā ir mazinājies arī kaimiņvalstīs – Lietuvā par 0.5%, bet Igaunijā par 2,4%, sasniedzot, attiecīgi 22.0% un 18.2% no IKP.
Indeksa autors, SSE Riga profesors Dr. Arnis Sauka atzīst: “Tiek uzskatīts, ka uzlabojoties ekonomikas situācijai, ēnu ekonomikai būtu jāmazinās, jo uzņēmējiem klājas labāk un tie ir vairāk motivēti maksāt nodokļus. Tomēr tā tas var arī nebūt, piemēram, ja uzņēmēji neuzticas tam, ka adekvāti tiek izmantota nodokļos maksātā nauda, ir bijuši korupcijas vai citi skandāli, kas mazina sabiedrības uzticamību valdībai, nav īstenoti atbilstoši atbalsta pasākumi uzņēmējdarbības vides uzlabošanai vai kontroles pasākumi ēnu ekonomikas ierobežošanai. Diemžēl, varam secināt, ka iepriekšējos 3-4 gados Latvijas ekonomikai pieaugot, ēnu ekonomikas apjomu kopumā samazināt nav izdevies. COVID-19 izraisītā ekonomikas lejupslīde, visticamāk, veicinās ēnu ekonomikas palielinājumu gan 2020., gan 2021. gadā.”
Nozīmīgākā ēnu ekonomikas komponente 2019. gadā Latvijā joprojām ir aplokšņu algas, kas Latvijā veido 44,1% no kopējās ēnu ekonomikas. Vidējā algas daļa (%), ko uzņēmēji slēpa no valsts 2019. gadā ir relatīvi līdzīga Lietuvā un Igaunijā (attiecīgi, 11,5% un 14,1%), bet izteikti lielāka tā ir Latvijā (22,3%). Aplokšņu algas Lietuvā un Igaunijā 2019. gadā, salīdzinoši ar 2018. gadu, samazinājās (Igaunijā par 5,2%, Lietuvā par 1,4%), bet Latvijā vērojams aplokšņu algas pieaugums (par 0,8%). “Atbilstoši pētījuma rezultātiem, palielinās plaisa starp aplokšņu algu līmeni Latvijā un pārējās Baltijas valstīs. Ņemot vērā tuvākajos gados sagaidāmo ekonomikas lejupslīdi, steidzami ir nepieciešama rīcība, lai ar šo problēmu Latvijā tiktu galā,” uzsver A. Sauka.
Pozitīva tendence Latvijā vērojama ienākumu (peļņas) neuzrādīšanas jomā. Proti, Latvijā vidējā ienākumu daļa (%), ko uzņēmēji slēpj no valsts 2019. gadā samazinājās par 1,3%, sasniedzot 16,6%. Savukārt, Lietuvā un Igaunijā ienākumu neuzrādīšanas apjoms 2019. gadā sasniedza 10,6% (pieaugums par 0,7%) bet Lietuvā – 14,4% (pieaugums par 0,6%). Darbinieku neuzrādīšanas apjoms (vidējais % no darbinieku kopskaita, kas tiek nodarbināti bez līguma) 2019. gadā palielinājās visās trīs Baltijas valstīs, sasniedzot 10,9% līmeni Latvijā (pieaugums par 1,0%), 8,3% Lietuvā (pieaugums par 2,9%) un 5,7% Igaunijā (pieaugums par 0,3%). “Šis rādītājs ir ciešā mērā saistīts ar darbaspēka trūkumu Latvijā un tā nelegālu ievešanu no citām valstīm. Vietējā darbaspēka trūkuma jautājums, sevišķi t.s. “zilo apkaklīšu” darbaspēka pieejamība gan lielā mērā zaudēs aktualitāti gadījumā, ja notiks ekonomikas lejupslīde,” skaidro A.Sauka.
Visaugstākais ēnu ekonomikas līmenis Latvijā ir vērojams Rīgas reģionā, Zemgalē un Kurzemē. Nozaru griezumā visaugstākais ēnu ekonomikas īpatsvars joprojām ir būvniecības nozarē.
Saskaņā ar pētījuma rezultātiem, Latvijā vispārējais kukuļdošanas līmenis 2019. gadā sasniedza 8,1% (samazinājums par 0,2% salīdzinājumā ar 2018. gadu), Lietuvā – 8,5% (samazinājums par 1,4%), bet Igaunijā – 3,9% (samazinājums par 1,1%).
Iesaistīšanās ēnu ekonomikas aktivitātēs ietekmē vairāku apstākļu kopums, un no pētījumā apskatītajiem faktoriem, tā visvairāk ir saistīta ar neapmierinātību attiecībā uz biznesa likumdošanas kvalitāti un Valsts ieņēmumu dienestu, kam seko apmierinātība ar nodokļu politiku un valsts atbalstu uzņēmējiem. “Attiecībā uz attieksmi, uzņēmumi Baltijas valstīs joprojām ir relatīvi apmierināti ar Valsts ieņēmumu dienesta (VID) darbību. Pie tam visās trīs Baltijas valstīs 2019. gadā apmierinātība ar VID ir nedaudz palielinājusies: skalā no 1-5, kur 5 nozīmē ļoti lielu apmierinātību, Latvijā uzņēmēju apmierinātība ar VID tika vērtēta ar 3,5 (3,39 2018. gadā), savukārt Lietuvā ar 3,7 (3,53 2018. gadā), bet Igaunijā ar 3,8 (3,57 2018. gadā),” uzsver A.Sauka.
Visās trīs Baltijas valstīs, bet sevišķi Lietuvā un Igaunijā, palielinājusies arī apmierinātība ar valsts nodokļu politiku. Ja 2018. gadā Igaunijā, Lietuvā un Latvijā uzņēmēji apmierinātību ar nodokļu politiku novērtēja atiecīgi ar 2,36, 2,85 un 2,41, tad 2019. gadā vērtējumi bija 3,10, 3,10 un 2,60 (1-5, skalā, kur 5 nozīmē ļoti augstu apmierinātību). Visās trīs Baltijas valstīs ir nedaudz pieaugusi arī apmierinātība ar biznesa likumdošanas kvalitāti, kas 2019. gadā bija robežās no 3,01-3,35. Savukārt, apmierinātība ar valsts atbalstu uzņēmējiem Baltijas valstīs 2019. gadā bija aptuveni tādā pašā līmenī kā 2018. gadā – robežās no 2,42-2,85.
Pētījuma rezultāti apliecina, ka uzņēmēji, kas izvairīšanos no nodokļu maksāšanas uzskata par pieļaujamu rīcību, ēnu ekonomikā iesaistās vairāk. Pētījums arī apliecina, ka jo augstāka ir pieķeršanas varbūtība un lielāki sodi, jo mazāka iesaistīšanās ēnu ekonomikā. “Šie rezultāti norāda uz iespējamām politikas iniciatīvām un instrumentiem ēnu ekonomikas apjoma samazināšanai, proti, palielinot varbūtību, ka tie uzņēmēji, kas iesaistās ēnu ekonomikā, tiks pieķerti un par to pienāksies adekvāts sods,” skaidro A.Sauka. Vēl viens būtisks faktors, kas nosaka iesaistīšanos ēnu ekonomikā, ir uzņēmuma lielums, jo mazāki un jaunāki uzņēmumi ēnu ekonomikas aktivitātēs iesaistās vairāk nekā lielāki uzņēmumi.
“Pētījuma rezultāti norāda uz nepieciešamību turpināt reformas un citas politikas iniciatīvas ēnu ekonomikas mazināšanai gan Latvijā, gan pārējās divās Baltijas valstīs. Sevišķi būtiski ir šādas reformas īstenot un pārskatīt pieeju ēnu ekonomikas apjoma ierobežošanai, ņemot vērā tuvākajos gados sagaidāmo ekonomikas lejupslīdi,” norāda A. Sauka.
