Protesta gājieni uz Latvijas Republikas Saeimu pēc 2020. gada valsts budžetā ierakstītas naudas apliecina, ka Ministru prezidentam Krišjānim Kariņam nav izdevies nomierināt budžeta iestāžu darbiniekus ar faktu par valsts kopējiem izdevumiem virs 10 miljardiem eiro pirmo reizi valsts pastāvēšanas vēsturē. Latvijas iedzīvotāji ir spiesti konstatēt to pašu, ko Neatkarīgā, toreiz zem nosaukuma Neatkarīgā Cīņa, pateica jau 1992. gada 4. novembrī, ka «valsts kase pildās, ar naudu trūcīgi».

Tikpat droši kā Neatkarīgās paredzējumi vismaz 27 gadus uz priekšu ir tas, ka ar budžeta izdevumu rekorda piesaukšanu K. Kariņš ir panācis tieši pretējo tam, ko viņš gribēja panākt. Ja pati valdība palaida baumas, ka tai esot, t.i., nākamgad būšot ja ne daudz, tad vismaz uzskatāmi vairāk naudas nekā iepriekš, tad ļaudis nāk prasīt savu naudas daļu. Pirmie saposties iešanai pēc naudas spējuši medicīnas darbinieki, kuriem valdība turas pretī (nu, vismaz šodien vēl mēģina turēties) visvairāk tāpēc, lai tūlīt pēc mediķu prasību apmierināšanas prasīt naudu nenāktu skolotāji un tad jau visi citi, kam vien nav slinkums, t.i., kuri nav palikuši bez pilnīgi neviena protestus noorganizēt spējīga cilvēka.

No valdošo politiķu skatpunkta, mediķu jau veiktie un citu solītie protesti liecina tikai par to, ka cilvēku gaidas un prasības aug vēl straujāk par viņu strauji augošo labklājību. Tātad – tā ir tikai sabiedrisko attiecību veidošanas problēma, kaut gan nav saprotams, kā valdība no šīs problēmas izkārpīsies. Latvija nedrīkst bez atļaujas atzīt, ka tās iekšzemes kopprodukts (IKP) nepieaug vai pat pazeminās apmēram tāpat, kā pastāvīgo iedzīvotāju skaits. Nē, Latvija ir iestājusies IKP pielūdzēju sektā, kuras locekļiem par katru cenu jāizlūdzas IKP pieaugums. Uzrādīt IKP nepieaugumu Latvija drīkst tikai tajos gadījumos, kad to jau izdarījušas galvenās valstis Eiropas Savienībā un pasaulē. Citiem vārdiem sakot, ja ir izsludināta ekonomiskā krīze pasaules mērogā. Ja Latvija atzītu IKP samazināšanos uz savu roku, valsts tās vadītāju personā nonāktu nepārskatāmā nepatikšanu virknē. IKP samazināšanās Latvijā izraisītu jautājumus par ES un eirozonas ekonomiku kopumā un par to, vai ES bagāto valstu nodokļu maksātājiem jāturpina liet sava nauda caurā mucā. Kur tad tā nauda paliek, ja ar to nevar garantēt IKP pieaugumu? Tāpēc valstī var notikt jebkas, bet statistiķiem (Eurostat uzraudzītajai Centrālajai statistikas pārvaldei jāmāk jebkas aprakstīt tā, lai Latvijas IKP pieaugums būtu ne nepieklājīgi zems un ne aizdomīgi augsts.

Ja valsts izdevumu pārvilkšana pāri 10 miljardu eiro robežlīnijai nav kliedējusi budžeta iestāžu darbinieku protestus, tad kā vēl lielāks valsts kalpotāju un iedzīvotāju skaits un valsts kopumā pirms iztika ar naudas summu, kas mūsdienu izteiksmē būtu viens līdz divi miljardi eiro?

Tagad politkorekti ir prasīt nevis skaidri un gaiši naudu sev, bet procentus no iekšzemes kopprodukta (IKP) nozarei. Mediķi un citi interesenti savos protesta gājienos uz un ap Saeimu tā tiešām rīkojas, bet īstenībā tiek raustīts valsts 2020. gada izdevumu pieaugums, ko valdība iecerējusi 610 miljonu eiro apmērā attiecībā pret šo gadu. Šā gada ieņēmumi un to pieaugums attiecībā pret pagājušo gadu neraida signālus, ka valsts nākamgad nekādā ziņā nesavāks +610 miljonus eiro un 9,89 miljardus eiro kopā. Ticamāk, ka šāda naudas summa savākta tiks, bet jautājums ir par šīs naudas vērtību. Vai valsts tiešām varēs pasūtīt vairāk pakalpojumu, kuru sniegšana ietver arī energoresursu, Latvijā nesaražojamas tehnikas, būvmateriālu, medikamentu u.c. preču importu? Jeb varbūt tomēr valsts apmaksās to pašu, ko šogad, bet tikai samaksās par to dārgāk? Vai varbūt nopirks mazāk nekā šogad, bet samaksās vairāk

Kāda ir pašlaik Latvijā apritē esošās naudas reālā vērtība? Šajā reizē atbilde tiek meklēta, salīdzinot to, ko valsts spēj tagad, ar to, ko valsts spēja tajos gados, kad notika valsts neatkarības atjaunošana un nekādu eiro nebija ne Latvijā, ne pasaulē. Tomēr naudas aprite notika. Valsts visvisādos veidos mēģināja iekasēt PSRS rubļus, Latvijas rubļus un latus, bet valsts kalpotāji un citas iedzīvotāju grupas tikpat neatlaidīgi uzstājās ar prasībām par naudas saņemšanu. Rezultātā lielum lielā daļa Latvijas iedzīvotāju izdzīvoja vai nu tepat uz vietas, vai dodoties uz citām valstīm. Latvijas valsts restarts nenoliedzami saistās ar ļoti bēdīgu faktu, ka mirušo skaits valstī pieauga no 34,8 tūkstošiem 1990. gadā līdz 41,8 tūkstošiem 1994. gadā, un pie sākotnējā mirstības līmeņa valsts atgriezās tikai gadsimtu jeb gadu tūkstošu mijā, tomēr nevar teikt, ka cilvēki būtu miruši no bada vai aukstuma. Jāsaka ne tik skaudri – nepietiekams uzturs un dzīves apstākļi tik tiešām veicināja mirstību.

Dancis ar trijām valūtām toreiz ir pārāk sarežģīts, lai varētu precīzi pateikt, cik liela naudas summa jeb plūsma eiro izteiksmē bija Ivara Godmaņa valdības rīcībā dažādos brīžos, kad nācās kārtējo reizi šo naudu pārdalīt, lai apmierinātu pašas minimālākās cilvēku izdzīvošanas vajadzības. Ar lielām atrunām var rēķināt tā, ka kopējais valsts gada budžets toreiz ietilpa starp vienu un diviem miljardiem eiro. Daudz vienkāršāk salīdzināt toreizējo un tagadējo bērnu un pensionāru, skolu un slimnīcu skaitu. Nav ne mazāko šaubu, ka toreiz valstī visa tā bija vairāk un viss kaut kā tika uzturēs ļoti lēti. Nomināli šīs izmaksas gan tika uzdzītas daudz augstāk ar rubļu emisijas metodi, bet 1993. gadā atnāca lats ar attiecību 1:200 Latvijas rubļiem un pāris gados visu nolika savās vietās. CSP ar mierīgu sirdi sāk savu salīdzināmo datu rindu par Latvijas valsts finansēm ar 1995. gadu, kad Māra Gaiļa valdības izdevumi toreiz latos atbilduši 1,44 miljardiem eiro tagad. Par agrākiem laikiem CSP ir saglabājusi liecības oriģinālo valūtu izteiksmē, ko iespējams izmantot, izdarot pārrēķinus uz eiro uz savu risku.

Par piemēru ņemsim 1991. gadu kā pirmo, kad valsts budžetu sastādīja un izpildīt centās Tautas frontes jeb I. Godmaņa valdība. Spriežot pēc CSP saglabātajām ziņām, valsts kopumā operējusi ar trijiem budžetiem PSRS rubļos, kas tobrīd bija vienkārši un pašsaprotami rubļi. Budžets sastādīts ar proficītu, bet apmierināt iedzīvotāju vajadzības valdība cerējusi, izdodot 4,86 miljardus rubļu caur valsts pamatbudžetu, 2,65 miljardus – caur sociālo budžetu un 2,14 miljardus – caur pašvaldībām. Kopā tie būtu 9,65 miljardi eiro, kurus nedrīkst vienkārši izdalīt vispirms ar 200 un pēc tam ar 0,7, iegūstot 69 miljonus eiro. Pat ja I. Godmanis bija brīnumdaris, ar tik mazu naudu visu Latviju pabarot un apsildīt iespējams nebija. Palīgā viņam nāca inflācija, kuras dēļ tie rubļi, kurus vēlāk apmainīja pret latiem attiecībā 200:1, bija ar pavisam citu vērtību nekā tie rubļi, kas apgrozījās Latvijā 1990. un 1991. gadā, kad tika sastādīts un pildīts šeit pētītais budžets. CSP par inflācijas izejas punktu, t.i., par 100% noteikusi 1990. gada decembri, kad Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma nākamā gada budžetu. Līdz rubļa un lata maiņas kursa pasludināšanai 1993. gada martā inflācija bija sasniegusi 4211%, kas tīri aritmētiski pielīdzina 9,65 miljardus 1991. gada sākuma rubļu 406 miljardiem 1993. gada pavasara rubļu. Šos miljardus tad nu gan var dalīt ar 200, lai pielīdzinātu tos latiem, un dalīt ar 0,7, lai gala rezultātā nonāktu pie 2,9 miljardiem eiro.

Tūlīt gan jāatrunājas, ka rubļa pirktspēja jau 1991. gada beigās oficiāli atzīta trīsreiz zemāka nekā gada sākumā, kas krietni vien sašaurināja I. Godmaņa valdības reālās finanšu iespējas. Turpretī naudas drukāšana būtu padarījusi šīs iespējas gandrīz bezgalīgas, ja vien tās neatdurtos pret nepieciešamību vismaz degvielu transportam un apkurei pirkt par valūtu, ko Latvija sev nodrukāt nevarēja. 1992. gada vasarā tagad Neatkarīgajai, toreiz Neatkarīgajai Cīņai nācās sekot senču pamācībai par ratu taisīšanu ziemā un ragavu taisīšanu vasarā. Pieticīgāk sakot, Neatkarīgā 1992. gada 2. jūnijā ar virsrakstu Salšanas priekšnojautās tikai atreferēja I. Godmaņa vizīti Daugavpilī, kur pilsētas vadība bija sarēķinājusi, ka nākamajai apkures sezonai tai vajagot 1,7 miljardus rubļu, kamēr viss pilsētas budžets esot tikai 800 miljoni rubļu. Ko tādā gadījumā darīt – vismaz vēl vienu ziemu pārlaist ar trūkstošo rubļu nodrukāšanas metodi, kas taču izdevās, lai gan šķiet, ka nevarēja izdoties. Šo paradoksu Neatkarīgā kārtējo reizi akcentēja tā paša gada beigu galā, 4. novembrī ar vārdiem «valsts kase pildās, ar naudu trūcīgi». Šajā Lidijas Dārziņas publikācijā atstāstīts toreizējā Finanšu ministrijas Budžeta departamenta direktors Gata Kaminska sniegtais skaidrojums, ka «šogad IKP būs puse no 1990. gada rādītāja. Tā ir loģiska atbilde uz jautājumu, kāpēc trūkst naudas, kāpēc varam tērēt uz pusi mazāk. Nākamajā gadā kopprodukts nepieaugs. Kopējie ienākumi varētu būt 40 miljardi rubļu, bet ministrijas pieprasījušas 150 miljardus, pašvaldības 31 miljardu». Atnāca hiperinflācija un apmierināja ne tādus vien pieprasījumus, bet tikai tādā veidā, ka radīja vēl lielākus pieprasījumus.

Šobrīd hiperinflācijas pilnīgi noteikti nav, bet pietiek arī ar daudz mazāku inflāciju, lai iestādes, uzņēmumi un iedzīvotāji pamanītu, ka viņu vecie ieņēmumi nesedz izdevumus jaunajās cenās. Tāpēc ministrijas prasa, pašvaldības prasa un dažādas sociālās grupas prasa tik daudz naudas, cik daudz Valsts kasē noteikti nav. Ne par mata tiesu nav mainījusies retorika, kas tika izveidota tūlīt pēc Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas. Cik skaļi un pamatoti toreiz tika teikts un pierādīts, ka toreizējais budžets neapmierina sabiedrības vajadzības, tik skaļi un pamatoti tas tiek teikts arī tagad.

VIEDOKLIS

Ivars Godmanis, Latvijas Republikas Ministru padomes priekšsēdētājs (1990-1993):

– Protams, toreiz bija cita dzīve ar citām prasībām. Prasības bija daudz, daudz mazākas. Robežas vēl īsti nebija vaļā, cilvēki nezināja, ka citur ir labāk, vai nevarēja tikt tur, kur viņiem būtu labāk. Tomēr paliek prasības, bez kuru apmierināšanas cilvēki izdzīvot nevar. Mēs dalījām budžetu tā, lai šādas prasības apmierinātu. Tas nozīmē, ka spiedām visas izmaksu skalas baigi uz leju. Pensijas bija visiem praktiski vienādas, mana premjera alga bija četras apkopēju algas. Dažos gadījumos apgājām naudas izmaksas vispār. Bija mums uz brīdi apkures taloni, ar kuriem nevarēja iesākt neko citu, kā vien norēķināties par centralizēto siltumapgādi. Tādā veidā nauda par apkuri tiešām nonāca līdz siltuma ražotājiem, bet mūs lamāja par genocīdu pret latviešiem, kas dzīvoja laukos, kurināja krāsnis paši un tādus talonus nedabūja. Lai nu tas būtu negodīgi pret daudziem, bet cilvēki cauri sociālajam tīklam tomēr neizkrita un izdzīvoja. Bija jābūt gataviem pieņemt trakus lēmumus kuru katru brīdi, bet rēķini par šādiem lēmumiem bija jāmaksā vēl ilgi pēc tam. Tāds lēmums bija glābt budžetu, uzliekot augstu nodokli par lietoto mašīnu pārdošanu. Rezultātā tirgus pārgāja uz Lietuvu un tur arī palika. Atceros arī tādu nakti, kad atnāca pie manis Inkulis* un Tverijons un pateica, ka viss, Rīgā tūlīt nebūs ne apkures, ne transporta. Ko nu – noteicām šņabim divreiz augstāku cenu (toreiz vēl valstī bija cenu komiteja, kas noteica cenas, nevis nodokļa likmes), divas nedēļas cietām un pēc tam dabūjām likt atpakaļ veco cenu.

*Andrejs Inkulis bija Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētājs laikā no 1990. līdz 1992. gadam, un Teodors Tverijons tajā paša laikā bija viņa 1. vietnieks.

Arnis Kluinis