Latvijas tiesu vara uzņēmusi kursu uz ciešāku komunikāciju ar sabiedrību, izmantojot plašsaziņas līdzekļu starpniecību. Tiesneši solās būt atvērtāki un plašāk skaidrot savus nolēmumus, raksta NRA.lv.

Gan tiesneši, gan žurnālisti darbojas vienā kultūrtelpā ar saviem paradumiem, tikumiem un netikumiem; abām pusēm ir savi vērojumi un secinājumi gan par notiekošo tiesu sistēmā, gan par komunikāciju ar sabiedrību – par šīm un citām tēmām tika spriests pēc Tiesību zinātņu pētniecības institūta valdes priekšsēdētāja, profesora, Dr. iur. Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekļa Ringolda Baloža iniciatīvas notikušajā diskusijā. Tajā piedalījās R. Balodis, Augstākās tiesas senatores Dace Mita un Dzintra Balta, kā arī Neatkarīgā.

R. Balodis: – Turpinot nule kā pie lasītājiem nonākušajā grāmatā Tiesas un mediju komunikācija aizsākto tematiku, vēlos akcentēt sekojošo: ja tiesa strupi komunicē ar žurnālistiem, sabiedrībā par tiesu veidojas negatīvs viedoklis. Lai gan atbildība par sekmīgu komunikāciju gulstas kā uz tiesu, tā plašsaziņas līdzekļiem, tieši konkrētais tiesnesis ir tas, kurš uzsāk veidot tiesu ziņu. Komunikācijai starp tiesu varu un sabiedrību būtu jānotiek pastāvīgi. Šai ziņā Latvijā ir labas iestrādes. Piemēram, Augstākā tiesa sniedza izsmeļošus komentārus pēc ģenerālprokurora Ērika Kalnmeiera lietas izskatīšanas. Es šeit neapspriedīšu tiesnešu secinājumus, bet gan komunikācijas veidu. Šis piemērs apliecināja, ka tiesu vara ir atradusi veidu, kā runāt ar sabiedrību. Kā šajā grāmatā ir minējis Satversmes tiesas tiesnesis Jānis Neimanis, sabiedrības komunikācija ar tiesu ir viena no sabiedrības kultūras sastāvdaļām. Tas bija viens no iemesliem, kādēļ grāmatas atvēršanā mēs akcentu likām nevis uz justīcijas amatpersonām, lūdzot uzrunas teikt kultūras ministram, taču neaicinot to darīt Augstākās tiesas priekšsēdētājam vai tieslietu ministram.

Neatkarīgā: – Tiesnese Dace Mita grāmatā Tiesas un mediju komunikācija cita starpā norāda, ka «tiesu vara ir izvirzījusi mērķi ar aktīvāku komunikāciju paaugstināt tiesu varas autoritāti. Tas darīts, apzinoties arī tiesu varas būtisko lomu tiesiskas valsts funkcionēšanā». No tā varam secināt, ka tiesu vara ir gatava aktīvāk un drošsirdīgāk komunicēt un nebaidīties runāt, par ko politiķi un amatpersonas ne pārāk vēlas runāt. Piemēram, par tieslietu ministra konfliktu ar tiesu varu. Daudzi grāmatas atvēršanā bija izbrīnīti, ka pasākumu ar savu klātbūtnei pagodinājis pat Valsts prezidents, taču ne miņas no tieslietu ministra.

R. Balodis: – Klau, tā diskutējot, mēs ieslīgsim politiskā purvā, taču atkārtošu, ka grāmatas projekts akcentu lika uz starpdisclināru tematiku, dodot priekšroku medijiem. Atbildot uz jūsu jautājumu par Tieslietu ministru, jā, viņš tika aicināts uz grāmatas prezentāciju, un Valsts prezidenta Egila Levita klātbūtne bija vairāk nekā pašsaprotama, jo viņš ir viens no grāmatas autoriem, kuru, starp citu, aicināju izteikt savas domas vēl gadu iepriekš, pirms viņš kļuva par mūsu valsts galvu. Grāmatā nav runa tikai par tiesas lomu komunikācijā, bet arī par izglītotiem žurnālistiem, kuri spēj noformulēt jautājumus, nevis ar mikrofonu izlec no stūra, prasot apstulbušam tiesnesim par izskatāmām lietām. Šajā diskusijā mēs pieturēsimies pie absolūti apolitiskām vadlīnijām.

Neatkarīgā: – Respektēju. Bet tomēr nevaru tiesnesēm nepavaicāt. Esmu redzējis daudzus tieslietu ministrus, bet šis manā praksē ir pirmais, kurš tik agresīvi bradā pa savu politiskās atbildības lauku. Viņam ir slikts gan Augstākās tiesas priekšsēdētājs, gan ģenerālprokurors, arī Valsts drošības dienesta priekšnieks un KNAB vadītājs. Vai tas nav spiediens uz tiesu varu?

D. Mita: – Es absolūti nevēlētos iesaistīties šādā diskusijā. Varam runāt par to, kā mēs nonācām pie secinājuma, ka tiesu varai ir nepieciešams aktīvāk komunicēt. Ar kolēģi Dzintru Baltu mēs astoņus gadus darbojāmies Tiesnešu ētikas komisijā, pirmos divus termiņus, kopš tā tika izveidota. Tieši no Tiesnešu ētikas komisijas nāca iniciatīva, ka ir nepieciešams regulējums tiesnešu komunikācijai ar sabiedrību. Tiesneši ilgstoši uzskatīja, ka vienīgā saruna ar sabiedrību notiek caur spriedumu. Viss, kas tiesnesim sakāms par lietu, tiek ierakstīts spriedumā. Tiesnešu ētikas komisijā mēs saņēmām vairākus iesniegumus no sabiedrības. Tajos tika norādīts uz, iesniedzēja ieskatā, viena vai otra tiesneša nepieņemamo uzvedību tiesas zālē. Reizēm pat netika minēts, kā tiesnesis ir izspriedis lietu, proti, kāds bijis lietas rezultāts, bet gan kā viņš ir vadījis tiesas sēdi, – bijis dusmīgs, ironisks vai nicinošs. Arī mēs skatāmies televīziju un arī mēs redzam, kā mūsu kolēģi reizēm aizcērt durvis TV kameru priekšā. Tas neapšaubāmi neatstāj labu iespaidu. Sapratām, ka ir problēma, par kuru ir vērts runāt vispārīgākā līmenī. Tika organizētas diskusijas, kurās mēs aicinājām piedalīties žurnālistus, lai saprastu arī mediju vajadzības, kā mediji no savas puses saredz šo komunikāciju. Gala rezultātā tika izstrādāts Tiesu komunikācijas stratēģijas projekts. Tieslietu padome to atbalstīja, un šobrīd tas ir akceptēts kā Tieslietu padomes dokuments. Tajā ir atspoguļots veids, kā tiesu vara redz komunikāciju ar sabiedrību. Ir dažādi komunikācijas līmeņi, sākot no tā, ka tiek izvietoti informatīvie stendi tiesu namos ar aktuālo informāciju par tiesu lietām, līdz tam, ka notiek tiesnešu tieša un nepastarpināta komunikācija ar medijiem.

Dz. Balta: – Šī komunikācija nevar būt atrauta no tiesnešu darba. Mēs tiesnešu vidē runājam par to, ka komunikācija ir prasme, kura tiesnesim nepieciešama ikdienā un ir viena no viņa darba sastāvdaļām. Sabiedrība notiekošo tiesu varā var saprast tikai caur komunikāciju, kas nav pašmērķīga, bet ir dalīšanās vai nu ar kolēģi, vai ar sabiedrību, stāstot par to, kas mēs esam, ko mēs darām un kāpēc mēs to darām.

Gadiem ejot, šī izpratne ir veiksmīgi evolucionējusi, proti, arvien vairāk tiesas izprot, ka tiesu darba sastāvdaļa ir ne tikai lietas izskatīšana, nolēmuma sastādīšana, bet arī, ja nepieciešams, darba skaidrošana.

R. Balodis: – Tiesneši ir juristi, kuru galvenais uzstādījums ir taisnīgi spriest tiesu. Viņu uzdevums ir procesā nonākt līdz taisnīgam rezultātam. Līdz šim galvenais bija taisnīgs spriedums, nevis – kā pēc tam par to pastāstīt. Pēdējā laikā tehnoloģiju attīstība plašsaziņas līdzekļos spiež arī tiesu sniegt skaidrojumu par spriedumu, lai tas būtu saprotams. Bieži vien mediji ir tie, kas attiecīgo darbu padara par nozīmīgu, svarīgu jeb tieši pretēji nesvarīgu. Svarīga kļūst arī tiesu nolēmuma saprotama izskaidrošanu. Tiesai labi izskatīties sabiedrības acīs kļūst aizvien aktuālāk, jo uzskats, ka valstī tiek respektēts taisnīgums, ir fundamentāls valsts pastāvēšanas jautājums. Ja sabiedrība neticēs, ka tiesa tiek spriesta taisnīgi, tad kāpēc gan šāda valsts būtu jāsargā?

Neatkarīgā: – Ja tienesis ierodas tiesas zālē ar izspūrušiem matiem, kājas ieāvis kedās, tas vēl nebūtu tas trakākais, maz kas tiesnesim dzīvē gadījies. Bet, ja tiesnesis nespēj noslēpt savu nepatiku pret kādu no pusēm, tad tas gan vairs nav labi. Ko man kā žurnālistam šajā situācijā darīt? Es to aprakstu, pastāstu sabiedrībai, ko es redzu, kas tur tiesas zālē notiek. Pastāstu, ka tiesnesis noraida gandrīz visus vienas puses lūgumus, viņu iesniegtos pierādījumus, noraida pieteiktos lieciniekus, neļauj paust viedokli. Es izdaru secinājumu, ka tiesnesis jau pirms sprieduma ir nosvēries par labu vienai no pusēm. Vai pēc sprieduma būtu viņam jēgas vaicāt – kāpēc tu tā darīji? Viņš atbildēs – tā bija mana tiesneša brīva griba, rīkojos atbilstoši likumam. Pieļauju, ka par šādiem gadījumiem ētikas komisija sūdzības ir saņēmusi?

D. Mita: – Pirmkārt, tiesnesim ir prasība spriest tiesu objektīvi.

Neatkarīgā: – To, kā jābūt, mēs zinām. Bet kā notiek dzīvē?

D. Mita: – Tā tam arī vajadzētu būt, un tā tam ir jāizskatās. Ja tiesneša rīcība nešķiet objektīva, jāskatās, vai tas ir tiesneša profesionālās ētikas jautājums vai likuma pārkāpums.

Neatkarīgā: – Bet to jau var izvērtēt tikai paši tiesneši. Procesa dalībnieki vai tā vērotāji jau tur neko nevar ietekmēt.

D. Mita: – Kādēļ ne? Pārsvarā jau tieši procesa dalībnieki vēršas Tiesnešu ētikas komisijā. Komisijai ir pieejami tiesas sēžu audioieraksti. Ir iespējams noklausīties, kas tiesas sēdē ir noticis. Piemēram, reiz mēs ētikas komisijā klausījāmies ierakstu un secinājām – jā, tiešām, tiesneša tonis nebija neitrāls. Pret vienu no pusēm tas bija skarbāks. Atminos, ka ētikas komisijā pats tiesnesis arī noklausījās ierakstu un bija pārsteigts. Viņš teica – jā, patiesi, mans tonis ir skarbs, paldies, ka man bija šī iespēja to dzirdēt, turpmāk es par to piedomāšu. Tādēļ es aicinātu jebkuru tiesneša rīcību, kas varbūt nešķiet veikta profesionāli, neuzskatīt par ļaunprātību. Ja ir aizdomas, ka tiesa netiek spriesta objektīvi, ir procesuālie mehānismi, piemēram, pieteikt noraidījumu tiesnešiem. Tas tiks izskatīts. Ja tas ir ētikas jautājums, sūdzība nonāks ētikas komisijā. Žurnālistiem arī ir savi mehānismi, un tie jau netiek noliegti.

Dz. Balta: – Tas patiesībā ir profesijas jautājums. Par to mēs arvien vairāk arī paši runājam. Ja vēsturiski tiesnesim par galveno prasmi tika uzskatīta spēja rakstveidā motivēt gala nolēmumu, tad tagad mēs arvien vairāk runājam par to, ka tiesnesim ir jābūt gan personīgām un sociālām prasmēm, kas neaprobežojas tikai un vienīgi ar labām likumu zināšanām un labu lēmumu tekstu uzrakstīšanu. Šobrīd tas tiek aktualizēts darbā pie jauno tienešu atlases kārtības, ko noteiks Tieslietu padome. Tiesnesis nav tikai rakstītājs. Viņam jāspēj sevi analizēt un jāspēj turpināt mācīties. Kā jebkurš cilvēks, arī tiesnesis kļūdās, bet tiesnesim ir jāspēj savu kļūdu izanalizēt un to novērst.

Neatkarīgā: – Kāda ētikas komisijā ir ierastā prakse risināt šādus jautājumus? Jūs taču vaicājat tiesnesim, ko viņš pats par to domā?

D. Mita: – Jā! Vienmēr!

Neatkarīgā: – Kāda ir tiesnešu reakcija? Vai kāds pēc sarunām ētikas komisijā spiests atvadīties no amata?

D. Mita: – Tādēļ neviens no amata nav bijis spiests atvadīties.

Dz. Balta: – Tiesneši ir ļoti dažādi. Daļa, noklausoties audio ierakstu, uztver notikušo, to saprot un apņemas strādāt ar sevi, lai tamlīdzīgas lietas neatkārtotos. Gadās arī kāds, kuram labākā aizsardzība ir uzbrukums. Ir arī kāds ļoti rets gadījums bijis, kad notikušo nesaprot. Jau nākšana uz komisiju un notikušā pārrunāšana tiesnesim ir liels pārbaudījums, kas viņam liek pārdomāt.

R. Balodis: – Manuprāt, tiesnesim tas, protams, rada ciešanas – es, vienlīdzīgākais starp vienlīdzīgākajiem, un tagad man jānāk uz komisiju un jātaisnojas. Pieļauju, ka atkārtoti neviens nevēlas turp iet un taisnoties.

Neatkarīgā: – Mēdz būt arī tā, ka tiesnesis pieņem lēmumu par kādu no pušu lūgumiem, to nemotivējot, atsaucoties vien uz likuma pantu. Viena lieta, ko par to domā procesa dalībnieki, bet klausītājos tas raisa neizpratni, kam seko šaubas un aizdomas par tiesneša objektivitāti. Kādēļ tiesneši tā rīkojas?

Dz. Balta: – Jūs jautājumu noformulējāt ļoti abstrakti, un tādēļ ir ļoti grūti izdarīt secinājumus. Piemēram, ja likuma norma noteic pienākumu iesniegt dokumentus noteiktā termiņā, kas lietas dalībniekiem ir zināms, bet termiņu nokavē, tad, atsakot pieņemt dokumentus pēc termiņa beigām, pietiek ar atsauci uz šo likuma pantu. Var būt cita situācija – motivācija parādīsies gala nolēmumā, kurā tiks paskaidrots, kāpēc lūgums tika noraidīts. Pat ja motivācija neizskan skaļi, tā noteikti ir. Tas jau ir tiesneša profesionalitātes jautājums, kurā brīdī motivācijai ir jāizskan, kurā pietiek vien ar likuma panta pieminēšanu. Ja motivācija uzreiz neizskan, ne vienmēr tā ir kļūda. Bet, iespējams, mums – tiesnešiem – ir vērts padomāt, ko darīt, lai arī tad, kad motivācijai nav jāizskan, vērotājam no malas nerastos sajūta, ka lēmums ir nepamatots. Tā ir mūsu profesijas daļa, par ko mums ir jārunā, tai skaitā savā starpā.

Neatkarīgā: – Gan grāmatā, gan tās prezentācijā tika pieminēta tiesas sprieduma saprotamība, uztveramība. Protams, juristiem jālieto specifiskie juridiskie termini, taču tas nevarētu būt šķērslis spriedumu uzrakstīt saprotamā valodā. Reizēm tas neizdodas. Kādi šķēršļi, kur problēma?

D. Mita: – Tiesnesim, sastādot spriedumu, domu formulējums pirmām kārtām balstās profesionālajā terminoloģijā. Es piekrītu, ka vajadzētu vairāk domāt arī par sprieduma uztveramību cilvēkiem, kuriem nav juridiskās izglītības.

Neatkarīgā: – Vai tikai terminos problēma? Piemēram, tiesnesis Jānis uzraksta nesaprotamu spriedumu, bet tiesnese Anna, izmantojot to pašu sarežģīto terminoloģiju, uzraksta saprotamu spriedumu. Vai man ir pamats domāt, ka tiesnesis Jānis taisīja nesaprotamu spriedumu, lai pēc tam viņu nevarētu vainot neobjektīvā lietas iztiesāšanā?

D. Mita: – Tādās kategorijās es jums nemāku atbildēt. Es nekad nebiju iedomājusies, ka tā varētu darīt. Lasot zemāku instanču tiesas spriedumus, man nav radies iespaids, ka ir apzināti kaut kas mudžināts. Augstākajā tiesā mēs nolēmumus pieņemam koleģiāli. Bet gadās arī situācijas, kad tu esi uzrakstījis, kā pašam šķiet, skaidri saprotamu domu, bet kolēģis kādu niansi no šīs domas ir sapratis savādāk. Šādā gadījumā doma tiek pārformulēta. Var pieņemt, ka, ja trīs tiesneši uzrakstīto saprot vienādi, tad to sapratīs arī plašāks cilvēku loks.

Dz. Balta: – Ļaunprātība noteikti ne. Varbūt kādreiz kāds jautājums tiek skatīts šaurāk, nav redzēta kopbilde un kaut kas varbūt nav izprasts. Par šiem jautājumiem Tiesnešu mācību centrā notiek semināri. Mēs ar kolēģiem esam apsprieduši arī vienu piemēru. Anglijas tiesnesis ir izšķīris ģimenes strīdu un noteicis, pie kura no vecākiem bērnam ir jādzīvo. Tiesnesis uzraksta juridisko spriedumu un bērnam atsevišķā vēstulē uzraksta, kāpēc viņš tā ir lēmis. Tas ir brīnišķīgs piemērs, kurš norāda uz to, ka var būt situācijas, kad nepieciešami divi dokumenti. Tiešā veidā mēs to savā sistēmā nevaram iedzīvināt, bet varbūt ir vērts par to diskutēt un padomāt, ka spriedumu varētu papildināt saprotama relīze vai lietas skaidrojums.

Neatkarīgā: – Bet juridiskais spēks jau ir tikai spriedumam, nevis papildu skaidrojumam vai vēstulei?

Dz. Balta: – Nemāku teikt, kā tas bija pieminētajā Anglijas gadījumā. Latvijas apstākļos relīze ir sprieduma jeb juridiski sarežģīta teksta kopsavilkums. Taču rakstīt relīzes vai veikt skaidrojumu nevar būt tiesneša obligātais pienākums. Tiesneša profesionālais pienākums ir labi izdarīt savu darbu – izšķirt strīdu, iztiesāt lietu.

D. Mita: – Tādēļ Tiesu komunikācijas stratēģijā ieteikuma formā pausts, ka tiesnesis pats skaidro savu nolēmumu, jo viņš to var izdarīt vislabāk. Jums gan ir jāsaprot, ka ne visi tiesneši tam ir gatavi. Šobrīd regulējums ir tāds, ka tiesu sistēmā ir jābūt kādam, kurš sniedz šo skaidrojumu. Tādēļ tiesās ir izveidots jauns institūts – runas personas. Ja tiesnesis pasaka: nē, neesmu gatavs runāt televīzijas kameru priekšā, tad tiesā ir persona, kura var atbildēt uz jautājumiem. Ja sabiedrībai rodas jautājumi, svarīgi nodrošināt, ka no tiesu varas ir atbilde.

R. Balodis: – Reizēm šī komunikācija atkarīga ne tikai no tiesneša, bet arī no konkrētās situācijas. Tā, piemēram, pēc grāmatas Tiesāšanās kā ķēķis daži no maniem studiju biedriem, kas bija tiesneši, vairs neapmeklēja kursa salidojumus, kļuvi visai atturīgi saziņā. Arī modernās tehnoloģijas veicina atsvešināšanos. Neviens no tiesnešiem pēc iziešanas sabiedrībā nevēlas tikt atspoguļots sociālajos tīklos divdomīgā izskatā vai pozā. Bet jebkurā gadījumā būtu tikai apsveicami, ja tiesneši rastu iespējas paust viedokli par savu spriedumu.

Dz. Balta: – Vēl viens faktors – žurnālistam informāciju vajag ļoti ātri, bet tiesnesis ir pieradis apdomāt savu sakāmo, to izsvērt un tikai tad teikt. Rodas laika šķirtne, nesatikšanās. Nesatikšanās notiek arī tad, ja mērķis katram mazliet cits. Vienam vajag skaļāku virsrakstu un tiesnesi kā kūkai putukrējumu vai odziņu garnējumam. Bet tiesnesis vēlas izskaidrot. Skaidrojumu viņš neredz kā putukrējumu, bet gan kā pamatēdienu. Žurnālisti pasniedz putukrējumu, bet nepastāsta stāstu. Tad tiesnesis saka – «izrāva manu teikto no konteksta».

R. Balodis: – Piemērs. Pirms vairākiem gadiem Nekā personīga sižetā rādīja, ka iet pa koridoru Andris Šķēle. No stūra ar mikrofonu rokās izlec žurnālists Ansis Pūpols un sāk viņu intervēt. Šķēle atbild – vai tiešām nevarēji normāli sarunāt tikšanos, un es būtu visu izskaidrojis, tagad neko nestāstīšu. Televīzijā tiek parādīts, ka Šķēle atsakās runāt, un tam pa vidu trauksmes mūzika. Ja žurnālistam ir uzstādījums uztaisīt kaut ko dzeltenu, tad viņš to tāpat izdarīs, un tiesnesis tiks atbilstoši atspoguļots tā, ka viņam, vakarā pārrodoties mājās, pat kaķis neļaus sevi paglaudīt. Lūk, kas notiek pēc šādiem žurnālistu meistardarbiem.

D. Mita: – Bijuši gadījumi – mēs mudinām tiesnesi runāt ar žurnālistiem, bet viņš atbild, ka viņam ir bijusi neveiksmīga pieredze, kad komentējis situāciju, tomēr rezultātā bijusi vilšanās. To, ko tiesnesis uzskatījis par būtiskāko, medijs nav atspoguļojis.

Neatkarīgā: – Elektroniskie mediji nespēj atspoguļot izskaidrojumu. To neļauj formāts.

R. Balodis: – Sabiedrībā zūd pieprasījums pēc sarežģītu lietu analīzes, bet ir pieprasījums pēc virsraksta. Notiek totāla primitivizēšanās. Un informācijas pārplūdinātā publiskā telpā ir viegli ar īsiem, trāpīgiem virsrakstiem, kādu «notiesāt» pirms tiesas, kas var notikt pēc daudziem gadiem.

Neatkarīgā: – Arī tehnoloģijas pieprasa vēstījumu ne garāku par 140 zīmēm.

Dz. Balta: – Man tieši elektroniskie mediji rada vēlmi pretim redzēt dzīvu cilvēku. Šajos medijos zudis tas, ko es vēlētos saņemt. Tad jau labāk lasu grāmatu.

Neatkarīgā: – Pirms daudziem gadiem avīzēs tika aprakstīti un analizēti pirmstiesas un tiesu procesi. Šis žanrs šobrīd ir zudis.

R. Balodis: – Nav pieprasījuma.

Neatkarīgā: – Privātajiem un, iespējams, arī valsts finansētajiem nav iespēju algot žurnālistu, kurš nodarbotos ar procesu analīzi un to atspoguļošanu.

Dz. Balta: – Jārunā arī par žurnālistikas kvalitāti. To mēs diskusijās ar medijiem esam atzinuši.

Neatkarīgā: – Grāmatā tiesneses Mitas publikācijā lasāms teikums: «Komunikācijas stratēģijā ir ietverta ideja, ka jārunā ir arī sarežģītās situācijās.»

D. Mita: – Protams, ka jārunā!

Dz. Balta: – Stāsts ir par atbildību. Mēs visi esam atbildīgi par valsti, ne tikai tiesa, arī žurnālisti. Ja mēs nākam kopā un par to runājam, tad jau ir cerība. Atbildība jāapzinās abām pusēm.

D. Mita: – Tiesneši ir pieņēmuši ideju, ka saruna ar sabiedrību ir profesijas sastāvdaļa ne jau tādēļ, lai tikai apmierinātu sabiedrības interesi par to, kas notiek tiesā. Mērķi ir daudz plašāki. Pētījumi apliecina, ka uzticēšanās tiesu varai ir ļoti cieši saistīta ar uzticēšanos valstij kopumā, un mēs, tiesu vara, apzināmies šo atbildību. Mēs vēlamies sabiedrībai izskaidrot norises tiesu sistēmā, lai paceltu tiesu varas autoritāti, lai veicinātu sabiedrības uzticēšanos valstij kopumā. Nesaku, ka tiesu sistēmā viss ir kārtībā. Bet nav arī pamata tik lielai neuzticībai tiesu varai, kā to norāda sabiedriskās aptaujas.

R. Balodis: – Grāmatā publicēts SKDS pētījums, kurā analizēti uzticības un neuzticības aspekti tiesām. Secināts, ka neuzticību pauž vai nu cilvēki, kuri nav bijuši saistīti ar tiesu varu, vai ir kā citādi subjektīvi ietekmēti. Balstoties uz pētījumu rezultātiem un citām zināšanām, secinu, ka Latvijas tiesu vara ir uz pareizā ceļa. Bez tam tiesās notiek paaudžu maiņa. Ne jau vienā dienā iespējams nomainīt padomju laikā izglītību guvušos tiesnešus ar Rietumu sabiedrības izglītotajiem. Līdz ar paaudžu maiņu mainās tiesnešu attieksme pret komunikāciju.

D. Mita: – Iespējams, valstīs, kurās ir augsta tiesu varas autoritāte, pietiek ar spriedumu. Preses relīze un tiešā saruna nav nepieciešama. Senos laikos tiesa pateica tikai to, kurai no pusēm ir taisnība, un visi paļāvās uz tiesas spriedumu, uzskatot to par taisnīgu. Mūsdienu demokrātiskā un tiesiskā valstī ir citas prasības. Tiesības uz taisnīgu tiesu prasa arī tiesas sprieduma motivēšanu. Papildus tam, vēloties paaugstināt sabiedrības uzticēšanos tiesu varai, Latvijas tiesu vara ir gatava runāt ar medijiem. Mēs saprotam, ka mediji ir līdzeklis, kā vistiešāk var sasniegt sabiedrību. Esmu runājusi ar kolēģiem no citām valstīm. Daudzi mūsu modeli uzskata par ļoti progresīvu.

Dz. Balta: – Tas arī ir attieksmes un kultūrtelpas jautājums. Mēs gribētu, lai žurnālisti būtu gatavi ar mums runāt arī par kopsakarībām, ne tikai to, ka kāds mūsu kolēģis ko sliktu ir izdarījis. Esam gatavi runāt arī par problēmām un to, kā mēs tās risinām.

Neatkarīgā: – Varam par vienu problēmu parunāt. Runāt par to aizsāka jūsu kolēģe Rīgas rajona tiesas priekšsēdētāja Inese Siliņeviča, pieminot tā dēvēto Lemberga prāvu. Šī procesa termiņi, manuprāt, ir nevis saprātīgi, bet vājprātīgi. Tie rada neuzticību ne tikai tiesu, bet visas valsts varai. Valsts ir uzņēmusies saistības atrisināt kriminālprocesuālās attiecības sapratīgos termiņos un to dara kopš 1999. gada 24. maija. Šobrīd jau acīmredzami valsts ar uzņemtajām saistībām netiek galā. Notiekošais mūsu valstij nerada labu tēlu. Valstsvīri un prokurori par to runāt izvairās. Ko Augstākās tiesas tiesneses var bilst par šo?

Dz. Balta: – Tikko atgriezos no pieredzes apmaiņas brauciena Nīderlandē, kur ir viens no visaugstākajiem uzticēšanās indeksiem tiesu varai. Turīgās Nīderlandes valsts nostāju kriminālprocesa jautājumos kolēģi deklarēja šādi: mums ir pārāk dārgi aicināt uz tiesu katru liecinieku. Viņi uzskata, ka liecināt ir jāaicina tikai nozīmīgākie liecinieki. Lūk, viens piemērs, kā citur raugās uz procesu. Vienmēr ir jābūt samērībai. Nedrīkst iet galējībās. Šī ķēde ir jāsakārto. Pieminētajai lietai ir jākalpo kā mācībai visiem, lai izdarītu secinājumus, kas un kur nav bijis kārtībā. Šeit katram jāizdara savi secinājumi – gan likumdevējam, gan tiesai, gan arī izpildvarai.

Neatkarīgā: – Likumdevējs jau savus secinājums sāk izdarīt, plānojot veikt likuma grozījumus, lai ierobežotu debašu un pēdējā vārda ilgumu. Vai tādējādi netiek izvilkts kara cirvis pret aizstāvību?

D. Mita: – Jānodrošina tiesības uz taisnīgu tiesu, bet šīs tiesības nav absolūtas. Tas nozīmē, ka ir iespējams noteikt dažādus ierobežojumus. Piemēram, lai varētu vērsties tiesā, jāsamaksā valsts nodeva. Jūsu pieminētie līdzekļi tiek aplūkoti kā veids, lai efektivizētu procesu. No vienas puses, jūs sūdzaties, kādēļ process notiek tik ilgi, no otras puses, lai panāktu, ka process nenotiek tik ilgi, nepieciešams saprātīgs process, nodrošinot tiesību uz taisnīgu tiesu ievērošanu. Jautājums, vai saprātīgs process nozīmē to, ka visi šajā procesā iesaistītie dara visu tādā apjomā, kādā viņi to vēlas, un tik ilgi, cik vēlas? Visu interesēs ir izskatīt lietu pēc iespējas saprātīgākā termiņā. Jautājums ir par mehānismiem, kādi ir pieejami, lai šo saprātīgo termiņu nodrošinātu. Pēc kāda laika pieminēto lietu analizēs no dažādiem tiesību aspektiem, tostarp Latvijas Universitātē, un vērtēs, ko tiesa varēja darīt esošā regulējuma ietvaros, bet šīs iespējas neizmantoja, un kādas ir nepieciešamas izmaiņas likumā. Atkārtoju, galvenais ir nodrošināt tiesības uz taisnīgu tiesu un taisnīgu nolēmumu saprātīgā termiņā.

Dz. Balta: – Ja runājam par tiesu kā vienotās kultūrtelpas sastāvdaļu, tad tiesa nevar neredzēt arī mūsu tiesību izmantošanas kultūru, kas ir cieši saistīta ar visiem tiem stāstiem, ka tiesības bieži vien mēdz izmantot ne tiem mērķiem, lai ātrāk sasniegtu šo rezultātu – taisnīgu tiesisko attiecību noregulējumu. Daudzkārt civillietās tiek novērots, ka prasība tiesā tiek celta, lai novilcinātu saistību izpildi.

Ritums Rozenbergs