Lielu daļu sabiedrības patiesi šokēja ziņa, ka Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa 29. oktobrī ierosināja maksātnespējas lietu par uzņēmumu Kolonna grupas dibinātājas un akcionāres Ieva Plaudes-Rēlingeres fiziskas personas maksātnespēju.
Dažas dienas pirms tam fiziskas personas maksātnespējas pieteikumu iesniedza leģendārais uzņēmējs un sabiedriskās ēdināšanas tīkla Lido īpašnieks Gunārs Ķirsons. Divas Latvijas uzņēmējdarbības leģendas pieteicās uz personisko bankrotu. Vēl pirms pusgada šos cilvēkus partiju apvienība pozicionēja kā Latvijas veiksmes stāstu, kā paraugu jaunajiem uzņēmējiem un censoņiem. Vēl aprīlī (24.04.) Saeimas deputāta amata kandidāts no partiju apvienības Par labu Latviju Ivars Kalvišķis Neatkarīgajai saistībā ar jautājumu, ka “lielākā sabiedrības daļa nezina, ka ļoti daudziem slaveniem Latvijas uzņēmējiem patiesībā vairs nekas nepieder. Tiek lietots apzīmējums banku vergi. Ko Latvijai var dot tādu cilvēku iesaistīšana politikā, kas neprata sakārtot savas finanses un kas ir iesaistījušies dažādās kredītavantūrās, principā rīkojoties tieši tāpat kā iepriekšējā valdība? Ko šie cilvēki var dot?” atbildēja ļoti bravurīgi: “Šajā sakarā gribas pieminēt Lido šefu Gunāru Ķirsonu. Tiklīdz viņš parādījās uzņēmēju kustības galvgalī, uzreiz prese metās viņam virsū – jums ir tādas un tādas ķīlas utt., bet neviens nepieminēja to, ka viņš dod darbu 1000 cilvēkiem, Lido vārds ir kvalitātes marka, ar ko lepojas Latvijas valsts. Ēriks Stendzenieks ļoti pareizi pateica – mums ir tūkstošiem veiksmes stāstu, kuri ir noslēpti, toties mēs ļoti labi mākam un arī gribam izcelt tās kļūdas, ko šie cilvēki ir pieļāvuši. Ja mēs saliekam kopā plusus un mīnusus, tad domāju, ka šis cilvēks vairāk ir devis Latvijas valstij nekā viņa kritizētāji, Ēlertes kundzi ieskaitot… Jā, starp citu, un kas tad ir, ka viņam ir lieli kredīti? Galvenais rādītājs, lai ar naudas plūsmu viņam viss ir kārtībā…”
Lielā mērā NRA diskusija ar uzņēmējiem tika veidota, lai dotu iespēju uzņēmējiem atbildēt uz kritiku par faktiski bankrotējošu personu iesaistīšanos kustībā Par labu Latviju.
Aprīļa sākumā es rakstīju: “Kas ir motivējis cilvēku, kurš bija īstenojis brīvā tirgus sapni, iesaistīties, mesties politiskajā virpulī? Vai tiešām tagad visa kā ir gana, un var no biznesa paiet malā un visu laiku veltīt tikai sabiedrības labā, darbojoties politikā?
Atbilde ir nedaudz cita. .. Šiem cilvēkiem vairs nav ko zaudēt, izņemot savas važas, kredītu važas. Tagad var mesties politikā, jo pat deputātu statuss un iespējas ir stabilitāte pret Latvijas biznesa nedrošību un bezcerību. .. Sabiedrībai nav vajadzības, lai politikā ienāktu uzņēmēji, kas ir faktiski banku vergi. Pietiek, ka viss varas augšgals, tiesu varu ieskaitot, ir ar nenomaksājamiem parādiem. Latvijas politikā ir vajadzīgi uzņēmējdarbību izprotošie, kas spētu rast līdzsvaru starp dažādu biznesu interesēm un realizēt sociāli atbildīgu politiku.”
Jau šī gada aprīlī NRA.lv, ievērojot Preses likuma normas, saudzīgi brīdināja, ka uz politiku dodas un apvienībā Par labu Latviju iesaistās politiķi, kas faktiski ir bankrotējuši, tikai sabiedrības lielākā daļa par to vēl nav informēta. Tagad, kad maksātnespēja jau vairs nav baumas, bet tiesu debašu daļa, var paskaidrot, kāpēc bankas (un citi kreditori), kurām faktiski pieder ieķīlātie uzņēmumi, pieļauj, ka vecie vadītāji, vecās leģendas, tādas kā, piemēram, Gunārs Ķirsons, turpina vadīt un pozicionēt šos uzņēmumus. Kāpēc kreditori momentā nenomaina uzņēmumu vadību ieķīlātajos un maksātnespējīgajos uzņēmumos, kuros vara jau sen būtu jāpārņem kreditoriem?
Atbilde ir paradoksāla. Gunārs Ķirsons savus uzņēmumus var vadīt lētāk, labāk un efektīvāk par jebkuru jaunu un labi izglītotu administratoru. Administrators vadīs šos uzņēmumus atbilstoši grāmatu gudrībām, kā algots vadītājs, pieprasot labu algu, pieprasot virsstundu darba apmaksu un konkrētas privilēģijas. Jurists un algots menedžeris, ja pietrūks naudas algu izmaksām, par to informēs īpašniekus un gaidīs naudas pārvedumu. Viņš no savas algas vai no savs kabatas neapmaksās citiem piederoša uzņēmuma darbinieku algas. Tas ir algots darbs, un ir strikti nodalāma algota menedžera un administratora atbildība, un ir īpašnieka atbildība. Savukārt Gunārs Ķirsons uzņēmumus, kas faktiski jau bija jāpārņem kreditoriem, turpināja vadīt kā savus. Viņš pierunāja cilvēkus strādāt, maksāja algu ar savām privātām parādzīmēm. Viņš turpināja ar savu harismu realizēt projektus, par spīti naudas trūkumam un kreditoru uzmācībai. Auksts, racionāls un visus likumus un instrukcijas ievērojošs advokāts administrators tā nekad nerīkotos un, iespējams, nemaz nespētu īstenot tādu biznesa vadību. Tas, ko spēj panākt Gunārs Ķirsons, nav pa spēkam bezdvēseliskam administratoram. Tāpēc arī nebija steigas, pārņemot ķīlas gan Lido, gan daudzos citos gadījumos.
Izmaiņas maksātspējas likumā tagad vairs neparedz mūža kredītu verdzību, bet ļauj tiem, kam nepaveicās trekno gadu neprāta alkatībā, mēģināt vēlreiz. Savukārt šīs izmaiņas arī disciplinēs kreditorus daudz atbildīgāk izvērtēt projektus un biznesus, kurus kreditēt.
Lai kā tas kādam patiktu vai nepatiktu, lai Latvija sāktu izaugsmi, tai būs jāatbrīvojas no balasta un zaudējumos būs jānoraksta gan vieglprātīgie, gan ekonomiski bezcerīgie projekti.
Stāstam par to, ka miljonāri kļūst maksātnespējīgi, ir vēl viena morāle. Latvijā uzņēmējdarbība 20 gadus tika pasniegta un joprojām tiek pasniegta kā nebeidzams veiksmes stāsts, aicinot burtiski katru mesties biznesā un pelnīt, pelnīt, pelnīt.
Pasaules prakse gan ir cita – pirmajos piecos gados bankrotē lielākā daļa no jaundibinātajiem uzņēmumiem. Uzņēmējdarbība ir risks, kas var neizdoties, un tas nav jāuztver kā vienīga panākumu un sasniegumu baudīšana. Savukārt par uzņēmējiem, kam tagad ir jāizbrien cauri maksātnespējas procesam, nav jāņirgājas. Kad augstlēcējs nepārlec pieteikto augstumu, tad ir normāli nesākt sportistu zākāt par neveiksmi, bet gan novēlēt augstlēcējam uzkrāt spēkus, mainīt treniņu metodiku un pēc kāda laika pārlēkt vēl lielāku augstumu. Latvijas slavenības, kas dodas uz maksātnespēju, ir un paliks savas nozares labākie speciālisti. Šādu cilvēku zākāšana un izstumšana no biznesa vides radīs zaudējumus gan Latvijas tautsaimniecībai, gan mums visiem kopā.
