2019. gada janvārī, salīdzinot ar 2018. gada janvāri, vidējais patēriņa cenu līmenis palielinājās par 3%. Precēm cenas pieauga par 3% un pakalpojumiem par 3,2%. Lielākā ietekme uz patēriņa cenu līmeņa izmaiņām bija cenu kāpumam par mājokli, alkoholam un tabakai, pārtikai un bezalkoholiskajiem dzērieniem, restorānu un viesnīcu pakalpojumiem, atpūtas un kultūras grupai, veselības aprūpei.
Neskatoties uz labvēlīgajiem procesiem ekonomikā, 2018. gads tika pavadīts zemas inflācijas apstākļos. Vērtējot šī gada inflācijas perspektīvas, izņemot atsevišķas strauji augošās ekonomikas, globālā inflācija turpina nīkuļot. Tas nozīmē, ka ārējie faktori salīdzinoši maz ietekmēs inflāciju Latvijā un noteicošie galvenokārt būs iekšējie.
Sekojot algu spiedienam un situācijai darba tirgū, šogad vērosim turpmāku pakalpojumu sadārdzināšanos, piemēram, mājokli, atpūtu, izklaidi utt. Šogad mājsaimniecības sagaida akcīzes nodokļa pieaugums, kā arī elektroenerģijas un siltumenerģijas cenu pieaugums. Jautājumi saglabājas par naftas cenas turpmāko dinamiku. SEB skatījumā tās cena šogad turēsies vidēji 60-65 $ par barelu. Tirdzniecības karu, dažādu slimību, kā arī neparedzamo laikapstākļu dēļ nenoteiktas ir pārtikas cenu perspektīvas. Visdrīzāk iztiksim bez tik krasiem kāpumiem, bet neliels kāpums pārtikas produktiem Latvijas veikalos ir gaidāms. Uzņēmējiem šajos apstākļos ir uzmanīgi jāvērtē potenciālais cenu pieaugums, jo patērētāji turpina kritiski vērtēt jebkuras cenu izmaiņas. Lai arī vidējā darba samaksa turpinās krasi augt, daudzu sabiedrības grupu pirktspēja tik ātri neuzlabojas. Šogad inflācija turpinās ierasti mērenu kāpumu 2,9% apmērā, kaut sabiedrisko pakalpojumu cenu pieaugums inflācijas uztveri būtiski saasinās.
Globālā inflācija saglabāsies zema
Lai gan naftas cenas ir stabilizējušās un, visticamāk, tās varētu nedaudz pat pieaugt, patēriņa cenu indekss pasaulē ir slīdējis lejup, jo iepriekšējā perioda cenu kāpums sāk izzust no 12 mēnešu aprēķiniem. Tādējādi inflācija būs zemāka par pamatinflāciju (neietver svārstīgās enerģijas un pārtikas cenas). Pamatinflācija pēdējā laikā ir palikusi stabila. Neskatoties uz relatīvi augsto resursu izmantošanas līmeni, uzņēmumiem ir grūti izmaksu kāpumu novirzīt uz patērētājiem. Arī sausums, kas valdīja Eiropā, cenu līmeņa izmaiņas nav būtiski ietekmējis. Raugoties nākotnē, būtisks jautājums ir, kad inflācija atgūsies? Atbilde ir – tad, kad zemais bezdarba līmenis sāks atspoguļoties augstākā algu spiedienā. Kopējais darba samaksas pieauguma temps pasaules četrās lielākajās attīstītajās valstis ir paātrinājies no 1,7% 2017. gada pavasarī līdz aptuveni 2,5%. Tas joprojām ir lēns temps, ja ņem vērā to, ka bezdarba līmenis šobrīd ir zemāks nekā 2007. gadā. Inflācijas perspektīvā mums jāņem vērā arī tas, ka produktivitātes pieaugums pēc Lehman Brothers krīzes ir ievērojami palēninājies. Ja šī tendence saglabājas, tad nākotnē, lai sasniegtu 2% inflāciju, būs vajadzīgs zemāks atalgojuma pieaugums nekā agrāk. Bet, ņemot vērā relatīvi labu mājsaimniecību pirktspējas, gan uzņēmuma peļņas izaugsmi, ir pamats aizdomām, ka nacionālie konti nepietiekami novērtē produktivitātes pieaugumu. Tādējādi izmaksu puses inflācijas spiediens darbaspēka izmaksas vienības formā varētu būt pārspīlēts. Ņemot vērā šo aspektu un arī vājāku ekonomisko sniegumu, vājš inflācijas spiediens pārskatāmā laikā saglabāsies.
Dainis Gašpuitis, SEB bankas ekonomists
