Oktobra vidū Saeima galīgajā lasījumā atbalstīja Trauksmes celšanas likumu ar mērķi Latvijā nodrošināt trauksmes celšanas mehānismu un stiprināt trauksmes cēlēju pienācīgu aizsardzību. Likums paredz, ka līdz ar tā stāšanos spēkā ikvienam darba ņēmējam būs drošāka iespēja celt trauksmi par dažādiem pārkāpumiem gan valsts un pašvaldības institūcijās, gan privāto tiesību organizācijās. Likumdevējs ir radījis labvēlīgus apstākļus trauksmes cēlējiem, jo par trauksmes celšanu pats cēlējs un viņa radinieki var justies daudz drošāk, taču grūti paredzēt, vai likums sekmēs paradumu informēt par pārkāpumiem. Biznesa augstskolas Turība Juridiskās fakultātes docētājs Vilnis Veinbergs norāda, ka likums vien neveicinās sabiedrības aktīvu iesaistīšanos cīņā pret negodīgu rīcību un nemudinās nostāties pret nelikumībām. Nepieciešama arī domāšanas maiņa, lai ikkatrs sabiedrības loceklis spētu identificēt sevi ar Latvijas valsti un saskatītu to, kā savu un bērnu nākotnes vērtību.
Apvienoto Nāciju Organizācijas un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas rekomendācijas korupcijas apkarošanai Latvijā ir sniegušas skaidras norādes par to, ka Latvijā ir jāizstrādā speciāls tiesiskais regulējums trauksmes cēlēju aizsardzībai, bet, vai tas Latvijā sniegs gaidāmos rezultātus? Likums definē, kas ir trauksmes cēlējs, kā varēs celt trauksmi, kā arī nosaka pamatprasības trauksmes cēlēja ziņojuma izskatīšanai. Traucējošs faktors trauksmes celšanas efektīvai darbībai ir būtiskas mūsu sabiedrības daļas pieredze, kas iesakņojusies padomju laikos un izpaužas kā pašsaglabāšanās instinkts. Šī cilvēku rīcība ir nonākusi līdz instinkta līmenim. Cilvēkiem šķiet, ka informēšana par pārkāpumiem nozīmē ziņošanu, kas mums vēsturiski saistās ar negatīvām emocijām, kad sabiedrība centās novērsties un pat nicināt šāda veida darbību un pašus informatorus. Jāņem vērā, ka tie bija svešas valsts informācijas gūšanas sistēmas sabiedrotie.
Bailes no darba devēja sankcijām
Viens no iemesliem, kādēļ cilvēki izvēlas neziņot par pārkāpumiem, īpaši profesionālajā vidē, ir bailes no darba devēja sankcijām, tāpēc likumā paredzētas vairākas trauksmes cēlēju aizsardzības garantijas. Likuma 13. panta 1. punktā noteikts, ka trauksmes cēlēju un viņa radiniekus aizliegts disciplināri vai citādi sodīt, atbrīvot no darba vai amata, pazemināt amatā, pārcelt citā darbā vai amatā vai citādi tieši vai netieši radīt viņiem nelabvēlīgas sekas tāpēc, ka trauksmes cēlējs ir sniedzis trauksmes cēlēja ziņojumu. Tāpat ir paredzēta trauksmes cēlēja identitātes aizsardzība un valsts nodrošināta juridiskā palīdzība. Ļoti ceru, ka identitātes aizsardzība tiks nodrošināta pilnā apmērā. Jāņem vērā, ka Latvija ir maza valsts ar nelielu iedzīvotāju skaitu. To varam novērot gan pilsētvidē, kur daudzi viens otru pazīst, gan profesionālajā vidē. Ikviena profesionālā joma Latvijā ir ļoti šaura, to pārstāvji ir savstarpēji pazīstami un persona, kura ir cēlusi trauksmi kādā uzņēmumā, var saskarties ar sarežģījumiem darba meklēšanā nākotnē arī tad, ja tas bijis pamatoti.
“Ja persona šo informāciju uzskata par patiesu”
Likumā ir definētas jomas, kurās celt trauksmi ir īpaši nozīmīgi sabiedrības interesēm, piemēram, amatpersonu bezdarbība, nolaidība vai dienesta stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, korupcija, krāpšana, publiskas personas finanšu līdzekļu vai mantas izšķērdēšana, izvairīšanās no nodokļu samaksas, sabiedrības veselība, pārtikas drošība, būvniecības drošība, vides drošība, darba drošība, sabiedriskā kārtība u.c. Lai gan jomas ir skaidri noteiktas, pastāv gadījumi, kad cilvēks neceļ trauksmi, jo nav pārliecināts, ka viņam ir taisnība, un, ka to varēs pierādīt. Šeit gan vēlos nomierināt godprātīgo sabiedrības daļu, atzīmējot, ka likumā ir ietverta atruna – “ja persona šo informāciju uzskata par patiesu”. Kā iekšējās drošības dienesta vadītājs augstskolā, arī es mudinu studējošos un darba kolēģus neklusēt, bet nākt pie manis vai vadības un informēt par to, kas viņiem šķiet nepareizi vai, ja kāds ir pārkāpis Iekšējās kārtības noteikumus. Ja tas izrādās nepamatoti vai noticis pārpratums, situācija tiek izskaidrota, bet, ja informācija ir pamatota, tas palīdz kopīgiem spēkiem novērst nepilnības un uzlabot vidi. Likuma 5. pants nosaka, ka organizācijās, kurās ir vairāk nekā 50 nodarbināto, jāizveido iekšējo trauksmes celšanas sistēmu. Sabiedrībai tas būs daudz saprotamāk, bet nodarbinātajiem tā ir iespēja droši ziņot par pārkāpumiem ar likuma garantētu aizsardzību.
Ticības trūkums pārmaiņām un ietekmei
Analizējot mūsu sabiedrības paradumus, var secināt, ka viens no iemesliem, kādēļ cilvēki ir kūtri uz informēšanu par pārkāpumiem, ir ticības trūkums tam, ka viņu celtā trauksme spēs kaut ko ietekmēt vai mainīt. Faktiski to parādīja arī zemais aktivitātes līmenis vēlēšanās – neticību, ka iedzīvotājs var ko mainīt un ietekmēt. Lai gan kopš neatkarības atgūšanas ir pagājis pietiekami ilgs laiks, neticība, kas veidojusies padomju gados, ir iesakņojusies pārāk dziļi. Un diemžēl mēs sākam to nodot arī jaunajai paaudzei, kas šos laikus nemaz nav piedzīvojusi.
Ticības trūkums var rasties arī no tā, ka nav atgriezeniskās saites. Cilvēkam ir būtiski zināt, kas notiks, kad viņš būs cēlis trauksmi. Kā, kas un kad mainīsies? Organizācijai vai tās struktūrai, kura saņem trauksmes signālu, būtu vēlams iespēju robežās informēt trauksmes cēlēju par turpmākajām darbībām vai norādīt, kad būs pieejama šāda informācija, un jāpateicas.
Mobings kā mūsdienu Eiropas nāves grēks
Izvēli par labu klusēšanai nereti ietekmē arī bailes no mobinga – darba kolektīvā, studiju biedru vidū, skolā vai citur. Patiesībā šīs bailes ir saprotamas, zviedru kristīgā laikrakstā “Dagne” publicētā pētījumā mobings ir nodēvēts par vienu no septiņiem jaunajiem nāves grēkiem mūsdienu Eiropā. Līdztekus tam minēts arī rasisms, negodīgums, mantrausība (negausība, alkatība), laulības pārkāpšana (neuzticība laulībā), niknums un skaudība. Pētījumā piedalījās 7000 jaunieši vecumā no 16 līdz 34 gadiem no Lielbritānijas, Holandes, Vācijas, Polijas, Itālijas, Grieķijas un Zviedrijas. Tā ir jaunā paaudze, un tas ir nepārprotams signāls tiem, kas raduši dzīvot pa vecam – kā liek, pašiem nedomājot. Jaunā paaudze ir tā, kurā varam saskatīt vēlmi mainīt iesīkstējušo kārtību, neiecietību pret liekulību un meliem, rast jaunu un drošu vidi dzīvošanai, nostājoties pret nelikumībām. Nostāties pret iesīkstējušu sistēmu nav viegli, to var drosmīgi cilvēki, kas paši ir gatavi mainīties. Šajā aspektā izmaiņas var sekmēt tikai visas sabiedrības domāšanas maiņa, proti, tas, vai mēs paši uzskatīsim trauksmes cēlējus par ziņotājiem vai apzināsimies, ka viņu uzdrīkstēšanās veido labāku vidi mums visiem.
Informācijas trūkums informācijas pārbagātībā
Kā vēl vienu iemeslu tam, ka cilvēki neceļ trauksmi par pārkāpumiem, var minēt informācijas aspektu, proti, faktu, ka trūkst vienkāršas, visiem saprotamas informācijas par šādiem jautājumiem. Informācijas lauks Latvijā ir pārbagāts, to sekmē arī sociālo mediju lietošana, un šajā informatīvajā gūzmā pazūd patiešām vērtīga un nepieciešama informācija. Valsts un pašvaldības iestādēm noteikti būtu jāmeklē veidi, kā informēt sabiedrību, piemēram, par šo trauksmes celšanas iespēju un kārtību, vienlaikus sekmējot pārmaiņas sabiedrības domāšanā un attālinot mūs no padomju laika stereotipiem un aizspriedumiem.
Pūst svilpē gudri
Vienlaikus jāatzīst, ka sociālie tīkli un to radītā informācijas plūsma var kalpot arī par lielisku instrumentu. Jēdziens trauksmes celšana angļu valodā ir whistleblowing, burtiskā nozīmē – pūšana svilpē. Ja agrāk policisti, kārtības uzraugi, sētnieki patiešām pūta svilpē, redzot pārkāpumus, tad mūsdienās par svilpi kalpo sociālie tīkli. Sociālo tīklu gadījumā es aicinātu pūst svilpē gudri, proti, ja publicējat informāciju par kādu pārkāpumu, iesaku norādīt konkrētu iestādi, no kuras tiek sagaidīta rīcība vai atbilde par radušos situāciju, lai informācija nepazūd kopējā plūsmā. Ja informācija būs mērķēta konkrētam adresātam, ir daudz lielākas iespējas, ka tā tiks pamanīta un sekos konkrēta rīcība. Tas savukārt vairos kopējo sabiedrības izpratni par to, ka mēs varam ietekmēt procesus, attīstot tautsaimniecību un veicinot dzīvošanu drošākā vidē un lielākā labklājībā.
Autors: Biznesa augstskolas Turība Juridiskās fakultātes docētājs, SIA “Biznesa augstskolas Turība” Iekšējās drošības dienesta vadītājs Vilnis Veinbergs
