Apritējis gads, kopš pērn jūlijā pēc administratīvi teritoriālās reformas darbu sāka jaunizveidotās novadu domes. Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministre Dagnija Staķe uzskata – šis laikposms ir pārāk īss, lai spētu izvērtēt reformas ietekmi un izdarīt objektīvus secinājumus.

Iedzīvotāji ir neiecietīgāki: kā liecina „DnB Nord Latvijas barometra” pētījums, 40% aptaujāto uzskata, ka Latvija kopumā pēc reformas ir zaudētāja, bet 27% pauž pārliecību, ka ieguvumu un zaudējumu ir vienlīdz daudz. Reformā tikai gaišo pusi saskata 5% aptaujas dalībnieku, bet 28% par to nav sava viedokļa.

Lai arī jauno teritoriju robežu veidošana vilkās daudzu gadu garumā, 41% aptaujas dalībnieku atzīst, ka reforma tomēr vairāk vērtējama kā naudas šķērdēšana, 32% norāda, ka pārmaiņas bijušas nepārdomātas un slikti organizētas, savukārt 25% uzskata, ka nekas vēl nav beidzies un novadu robežas vēl tiks mainītas. Vērtējot, kā novadu pašvaldības tagad veic savas funkcijas, gandrīz puse tomēr norāda, ka pašlaik labāk tiek risināti kultūras jautājumi un ceļu uzturēšana. Par problemātiskām jomām tiek uzlūkota veselības aprūpe, bezdarba mazināšana un izglītības jautājumu risināšana.

Par tuvplāna skatījumu uz pašvaldību darbu pēc reformas saruna ar Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) priekšsēdi Andri Jaunsleini.

Ekonomiskā krīze – reformas glābējs?

Tātad – kā jaunās novadu pašvaldības strādājušas pēc reformas?

Pēc šādām lielām pārmaiņām tik īsā laikā nopietnus secinājumus nevar izdarīt. Var runāt par tendencēm, simptomiem. Jo pašlaik īsti nevar atšķirt, kur ir reformas, kur – krīzes ietekme. Man personiski šķiet, ka ekonomiskā krīze zināmā mērā šo reformu izglāba, jo cilvēki nesaprot, kādēļ īsti ir slikti – reformas vai krīzes dēļ.

Par rezultātiem varēs spriest apmēram piecu gadu posmā. Pašlaik pašvaldību darbinieki strādā glābšanas režīmā, mēģinot visas negatīvās lietas kaut kā mazināt. Vājās vietas nevienam nav noslēpums, arī “Latvijas barometra” aptaujā minētās robežu problēmas tiešām pastāv. Administratīvi teritoriālās reformas gaitā tika apvienotas teritorijas ar vairākiem spēcīgiem attīstības centriem, un vēl nav zināms, kā tie uzvedīsies tuvākajā laikā.

Viens konflikts izpaudās ļoti asi – Mērsrags nevar sadzīvot vienā novadā ar Roju…

Tas ir spilgtākais piemērs. Turklāt abi šie pagasti bija labprātīgi pieņēmuši lēmumu veidot kopīgu novadu. Tie netika apvienoti reformas noslēguma posmā, kad Saeimā pēdējā brīdī radās vairākas grūti izskaidrojamas teritorijas. Mērsraga gadījumā konflikts ir tā saasinājies, ka droši vien nav cita risinājuma, kā atdalīties. Ministru kabinets to ir atbalstījis, nu jāizlemj parlamentam.

Taču šo dalīšanos nevajag dramatizēt. Neviens taču nekrita panikā, kad labprātīgi veidojās Kandavas novads. Ja vienā teritorijā ir vairāki spēcīgi attīstības centri, tad, protams, ir diezgan grūti arī turpmāk nodrošināt visiem tādu pašu attīstību kā iepriekš. Vienmēr parādās kāda prioritāte, un tas var izraisīt pretestību. Ļoti svarīgi, kā jaunās domes politiķiem izdodas atrast līdzsvaru. Ja Mērsragā sākotnēji būtu atrasti citādi risinājumi, droši vien tik tālu nebūtu nonācis. Bet arī tā ir mācība.

Pašvaldības sapratušas – viss ir pašu rokās

Kā jaunās novadu domes tiek galā ar saviem pienākumiem?

Šķiet, iespējami labi. Es nezinu tādus piemērus, kur būtu ļoti kritiska situācija. Bet apstākļi patiešām ir smagi, tik grūts periods kā šiem deputātiem varbūt bija tikai pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados. Jaunu struktūru veidošana, līdzekļu trūkums, reformas, sociālās problēmas – viss ir sakritis vienlaikus. Ja nebūtu mainīta pašvaldību struktūra un tad uznāktu visas tās nelaimes, tad varētu cīnīties tikai ar tām, bet tagad viss notiek vienlaikus. Kamēr jaunajā novada pašvaldībā cilvēki sāka strādāt, mēs zaudējām laiku. Bet cilvēki strādā profesionāli un ir sapratuši, ka viss ir viņu pašu rokās. Mēs šeit no centra varam mēģināt tikai palīdzēt, un jau pagājušajā gadā daudz kas izdevās. Piemēram, panākt, lai pašvaldību budžets netiktu strauji samazināts. No sākuma pašvaldībām tika aizliegta jebkāda aizņemšanās. Tomēr izdevās pārliecināt Starptautisko Valūtas fondu un valdību, un tagad kredītus var ņemt, lai varētu, piemēram, internātus būvēt, rekonstruēt, ja ir tāda nepieciešamība. Zaļā gaisma ir visiem struktūrfondu projektiem, jo attīstībai citas naudas nav. Sociālā atbalsta problēmas atrisinājām ar sociālā tīkla palīdzību, kad valsts sāka finansēt garantēto minimālo ienākumu, kas līdz tam nebija. Tādēļ nevaram teikt, ka valdība par situāciju nelikās ne zinis. Protams, tas viss prasīja darbu un pārliecināšanu.

Pagājušajā gadā pašvaldībām tika atceltas visas kompensācijas, šogad esam vienojušies, ka 93 procenti no pašvaldību nodokļu ieņēmumu prognozes ir galējā robeža. Ja tā nepildās, tad iztrūkums līdz tai tiek kompensēts no valsts budžeta līdzekļiem. Šo sistēmu iedarbināja janvārī, februārī, bet tagad, paldies Dievam, budžetu ieņēmumi pildās, bet ne simtprocentīgi. Tādēļ aicinājām visas pašvaldības plānot savus izdevumus šo 93 procentu apjomā, ne vairāk. Kopumā pašvaldību budžeta samazinājums tuvojas 30 procentiem.

Likumam būtu jānosaka tikai vadlīnijas

LPS bija iecere, ka Saeimā tiks pieņemts tā dēvētais krīzes likums, kas uz ekonomikas sastinguma laiku atvieglotu normatīvajos aktos sīki reglamentētos pašvaldību pienākumus, ko naudas trūkuma apstākļos vienkārši nav iespējams izpildīt. Tas netika akceptēts, un Saeimas komisija nolēma, ka MK noteikumi tiks grozīti pakāpeniski, bez īpaša likuma. Kā ar to veicas?

Uz priekšu virzās. Bet, protams, tas ir daudz lēnāk. Mēs gribējām izdarīt ātri un efektīvi – lai darbojas šis pārejas procesa likums un nevajadzētu katrā normatīvajā aktā veikt izmaiņas. Kad krīze beigtos, līdzšinējā likumdošana atjaunotos un turpinātu funkcionēt bez papildu izmaiņām. Tagad visu, kas pamainīts, vajadzēs pārskatīt no jauna. Ja gribam ierēdņiem nodrošināt daudz darba, tad no šāda viedokļa tas ir pareizi.

Kāds ir jūsu skatījums uz likumdošanas situāciju patlaban kopumā? Ekonomists Gatis Kokins izskaitījis, ka valstī pastāv 888 dažādas vadlīnijas, koncepcijas, stratēģijas un plāni. Jūsu padomnieki aplēsuši, ka pašvaldību darbu regulē vairāk nekā 1500 normatīvo aktu, kas turklāt visu laiku tiek grozīti.

Šai valstī esam saradījuši ļoti birokrātisku normatīvo aktu bāzi, visu mēģinājuši sīki reglamentēt, un tas ir novedis pie ļoti dārgas valsts pārvaldes. Par to pirms trim vai četriem gadiem es jau runāju Pašvaldību savienības kongresā – ceļš, ko ejam, nepārtraukti rakstot un pieņemot visādus normatīvus, novedīs pie tā, ka mēs kā nodokļu maksātāji nespēsim šo valsts pārvaldi finansēt. Tā arī ir.

Nepareiza ir pati būtība, nostāja, ļoti sīki cenšoties visu reglamentēt arī likumu līmenī, nemaz nerunājot par MK noteikumiem. Uzskatot, ka likumdevējs un valdība vienīgie zina, kā šajā valstī viss ir pareizi jādara, bet visi pārējie ir tikai izpildītāji. Likumam būtu jānosaka tikai vadlīnijas, MK noteikumos varētu sīkāk izskaidrot šo vadlīniju nozīmi un īstenošanas principus, bet atbildību par pieņemtajiem lēmumiem kompetences ietvaros vajadzētu vairāk deleģēt atbildīgajām iestādēm un cilvēkiem.

Jo stingrāki rāmji, jo mazāk vietas inovācijai – nekādi jauninājumi nevar rasties, jo viss jau ir pateikts priekšā. Bet attīstība taču balstās uz iniciatīvu. Ļoti vajadzētu sašaurināt tās vietas, kur saglabāt šo detalizēto regulējumu, piemēram, jomās, kas attiecas uz cilvēka veselību, drošību, dzīvību. Taču tiem vairāk vajadzētu būt izņēmumiem, nevis sistēmai.

Vajadzīga vēlēta reģionālā līmeņa pašpārvalde

Bet ko tad darītu ministrijas, kas tagad citu pēc cita gatavo jaunus normatīvo dokumentu projektus vai izstrādā grozījumus vecajos?

Tad kardināli jāmaina arī valsts pārvaldes sistēma, lai ministrijas tiešām nodarbotos ar politikas, nevis saimnieciskajiem jautājumiem. Tās piedāvātu jauno sava sektora politiku, kura horizontāli būtu saskaņota ar citu sektoru nostādnēm. Ņemot vērā, ka esam Eiropas Savienībā, valdības uzdevums būtu lielāko daļu no sava darba veltīt mūsu interešu pārstāvniecībai tieši tur. Bet to varētu izdarīt tikai tad, ja ministrijas būtu atbrīvotas no neraksturīgām saimnieciskām funkcijām šeit, valsts iekšienē.

Bet tādēļ ir vajadzīga reģionu pašpārvaldes, ievēlētas tiešās vēlēšanās. Tās varētu nodarboties ar jautājumiem, kas valsts mērogā ir pārāk sīki, bet vietējām pašvaldībām – par lielu. Tādējādi no centrālās valdības būtu deleģētas daudzas funkcijas uz leju, un visu, ko var izdarīt vietējās pašvaldības, būtu jānodod viņu atbildībā, bet tam līdzi ir jāseko arī finanšu resursiem.

Ilgus gadus vadot LPS, esat redzējis, kā strādā pašvaldības kaut vai tuvākajos kaimiņos – Zviedrijā, Somijā, Dānijā, Igaunijā. Kā tur tās lietas notiek?

Katrā valstī ir sava īpatnēja sistēma. Piemēram, Skandināvijas valstīs pašvaldībām dota daudz lielāka atbildība un arī pieejamie resursi. Jo nav taču jēgas veidot pašvaldības, kur cilvēki ievēlē savu vietējo varu, ja tai nav brīvu tiesību rīkoties un nav naudas. Ja tā visa nav, tad katrā pašvaldībā pietiek ar grāmatvedi, kas visu sadala, kā augšā ir nolemts.

Teicāt – tieši vēlēti reģioni… Kā redzat šo sistēmu? Vai ar to jāsaprot atgriešanos pie daudz cilātā, bet nu pieklusušā apriņķu temata?

Šeit domāju nevis plānošanas reģionus, bet tiešā veidā vēlētas reģionālas pašvaldības ar nodalītu atbildību, ar nodalītiem resursiem, kas, protams, saistīti ar nodokļiem. Nosaukums nav svarīgs. Strīdus akmens vienmēr ir bijis to skaits un teritoriju apjoms.

Bet reģionālās pašvaldības tad savāktu visus nodokļus, un kas atliktu mazajiem novadiem?

Nē, nodokļu ieņēmumiem jābūt atbilstošiem tiem pienākumiem, kas būtu uzticēti šīm pašvaldībām.

Bet, piemēram, Vidzemē šo lielāko mērogu apgūst tā: Amatas novada dome ir pilnvarota pārņemt tās bijušās Cēsu rajona padomes funkcijas, kas visām pašvaldībām joprojām ir svarīgas, un septiņi novadi ir noslēguši sadarbības līgumus, uz kuru pamata Amatas novads jau izveidojis Izglītības lietu pārvaldi, būvvaldi, ar laiku sadarbību domāts paplašināt vēl citās jomās. Vai tā nevar veidot šo reģionālās pašpārvaldes modeli?

Sadarbība ir ļoti efektīvs darbības veids: tas nozīmē, ka novadu resursi ir jāsamet kopā. Bet tas tomēr nespēj aizvietot reģionālo līmeni, kur jāīsteno noteikta politika. Kopīgi var uzturēt arī to pansionātu, bet reģionālā līmenī visu izdarīt būtu grūti, jo intereses tomēr saduras. Kāpēc mēs runājam par tieši vēlētu pārvaldi? Jo ir problēma: es esmu ievēlēts vietējā novada pašpārvaldē, bet nākas spriest par daudz lielāku teritoriju. Bet man nav tam nedz mandāta, nedz arī atbildības. Tāpēc ir vajadzīgi tieši ievēlēti cilvēki, kas lielo teritoriju redz kopumā un spēj pieņemt attiecīgus lēmumus.

Ar ko netiek galā, to atdod pašvaldībām. Protams, bez naudas

Vai te neiznāk pretruna? Pērn RAPLM ļoti virzīja plānošanas reģionus, ka tie varētu pārņemt arvien vairāk valsts funkciju un aizpildīt šo vietu.

Taču kas bez sabiedriskā autotransporta lietām vēl ir pārņemts? Kad valsts un ministrijas netiek galā ar kādām problēmām, tad mēģina tās piespēlēt pašvaldībām. Piemēram, atdot novadam to pašu profesionālo izglītību. Bet viena novada teritorija šādai mācību iestādei ir pārāk maza. Zaļenieki Jelgavas novadā un Ilūkste ir piekrituši pārņemt šīs skolas, un es viņus saprotu. Pašvaldība ir ieinteresēta saglabāt darbavietas, intelektuālo potenciālu un to dzīvību, kas skolās ir, un mēģināt šos pakalpojumus sniegt.

Bet, ja mēs vēlamies valstiski organizēt nozīmīgas izmaiņas, īstenot kādu jaunu politiku, tad ir vajadzīgs šis lielākais mērogs. Valstij savu interešu jeb politikas realizācijai būtu jāizmanto nevis administratīvi, bet ekonomiski līdzekļi. Piemēram, prioritātēm novirzīt atbalsta programmas, un tie, kuri būs gudri, tam uzreiz pieslēgtos, un būtu arī daudz labāki rezultāti. Nevis administratīvi norīkot – ir jādara tas un tas. Turklāt nav īsta pamatojuma, kāpēc jādara tieši tā. Jo nav pētījumu bāzes, netiek izmantotas pētniecības institūcijas, kas veiktu iepriekšējo analīzi un modulētu situāciju. Tad varētu būt vairāki scenāriji, kuros parādīti gaidāmie rezultāti, izmaksas un pārējais, un lēmumu pieņēmēji varētu visu apspriest un izvēlēties.

Rudenī mainīsies gan parlaments, gan valdība. Vai viss, ko tomēr varas gaiteņos esat panākuši par labu gan pašvaldībām, gan izglītības sistēmai un citās jomās, atkal nebūs jāsāk no gala?

Pirmkārt, skatīsimies, ko tās partijas, kuras ies uz vēlēšanām, sarakstīs savās programmās. Šā gada kongresa rezolūcijā definējām, ko pašvaldības programmās vēlas redzēt no savas puses. Katras partijas un apvienības ziņā paliek, ko no tā visa paņemt un ko ne. Protams, partijas darbojas koalīcijā, visu pilnībā īstenot nevarēs, būs jāmeklē kaut kāds kompromiss, bet tomēr var prasīt, lai tie punkti, kas šajā programmā iekļauti, pamatā tiktu īstenoti. Vajadzētu vēl tālāk pilnveidot pašu politisko partiju likumus, lai šo partiju ierindas biedriem būtu daudz lielākas tiesības un ietekme, lai tiek nodrošināta iekšējā demokrātija. Tad arī šīs programmas tiks pildītas, jo nevarēs tā vienkārši ar paceltu pirkstu likt pretēji programmas nostādnēm nobalsot partiju biedriem, kas ir parlamentā. Protams, apstākļi var mainīties un līdz ar tiem arī programmu nosacījumi, taču tad tas atkal jāapstiprina kongresā.

Piemēram, man ir gūti iedomāties, ka Pašvaldību savienībā valde vai es kā priekšsēdētājs varētu nolemt vai darīt kaut ko tādu, ko nav akceptējuši LPS biedri. Pāris nedēļu laikā tiktu sasaukts ārkārtas kongress, un manā vietā ievēlētu citu cilvēku, kas nodrošinātu, ka tiek ieturēta tā politika, par kuru ir nobalsojuši biedri. Es neredzu citu ceļu, kā veidot šādas stipras partijas. Monarhiju taču nedibināsim, vai ne?

Atgriežoties pie pašreizējās dzīves prozas – pašvaldībām ļoti liela problēma ir ar ceļiem. Salīdzinājumā ar 2008. gadu finansējums pašvaldību autoceļu un ielu uzturēšanai samazināts vairāk nekā trīs reizes. Turklāt Valsts autoceļu programmā izmaksas uz vienu kilometru paredzētas 2,69 tūkstoši latu, pašvaldībām – 519 latu. LPS prasa šogad mērķdotācijās pašvaldībām piešķirt 74 miljonus latu. Tas, šķiet, ir turpinājums tematam – valsts pašvaldībām funkcijas atvēl, bet naudu – nē…

Pats princips, kā sadalām naudu starp valsti un pašvaldībām, nav godīgs attiecībā pret ceļu apjomu. Jā, valsts ceļiem ir liela noslodze, un citi faktori. Bet mums savukārt zem ielām ir milzīgi komunikāciju tīkli, kas apgrūtina to uzturēšanu, un satiksmes intensitāte arī ir liela. Šodien ir tā – vispirms tiek sadalīta nauda valsts ceļiem, kas paliek pāri – to dabū pašvaldības. Tā nav ilgtermiņa stratēģija. Šajā jautājumā ir konceptuālas domstarpības. Ja arī gribam kaut ko pārdalīt, tad vajag godīgi izskaidrot – tagad tādu un tādu iemeslu dēļ uz noteiktu laiku valsts ceļiem atvēlam vairāk naudas, nekā pēc taisnības pienākas. Visām lietām ir jābūt atklātām, skaidrām un saprotamām. Labi, tad mēs visi, arī iedzīvotāji, zināsim, ka nekā citādi nespējam valsts galvenos ceļus uzturēt un tādēļ ir šāds naudas sadalījums.

Daļēji situāciju varētu labot Eiropas Savienības fondu nauda prioritātē “Policentriska attīstība”, kas pašlaik pieejama 17 pilsētām, vai ne?

Jā, tajās septiņpadsmit vietās tas nodrošinās attīstību. Bet mūs uztrauc – kas notiks ar pārējām? It kā nav pieņemts saraksts par apdzīvotām vietām, kuras mēs gatavotos kaut kādā termiņā likvidēt. Ja šāda saraksta nav, tad vajadzētu vēl vienu programmu, varbūt ar mazāku finansējumu, bet pieejamu pārējiem attīstības centriem. Bet šodien galvenais jautājums tomēr ir darbavietas.

RAPLM, īpaši ministra Zalāna laikā, ļoti aktīva nostāja bija, ka ES nauda vairāk jāpārdala tā dēvētajām horizontālajām atbalsta programmām tieši pašvaldību infrastruktūras attīstībai, kas, protams, radītu arī papildu nodarbinātību.

Tāpēc jau arī citām ministrijām bija ļoti draudzīgs viedoklis, ka RAPLM vajadzētu likvidēt. Bet tā ir RAPLM sūtība – uzstādīt prasības citām ministrijām (arī plānošanas jomā); tad vēl tā prasīja, kādas funkcijas pārējās varētu nodot administrēšanai reģionos. Šeit ir jautājums par izpratni ministriju līmenī, par domāšanas maiņu arī pašā Ministru kabinetā. Jo tā skatīšanās sektorālā veidā ir apmēram tāda, ka diviem zirgiem pajūgā ir uzliktas uz acīm klapes, lai neko uz sāniem neredz, un šī sektoru politika tam atbilst visā pilnībā. Ministrijas var apvienot, piemēram, itin labi sadzīvotu RAPLM ar Ekonomikas ministriju, tas ir organizatorisks jautājums, bet nedrīkst iznīcināt pašu būtību – ka ir ministrija, kura nosacīti atbild par horizontālo jeb starpresoru, starpnozaru politiku.

Ja mēs to neizdarām tagad (tas varbūt ir sarežģīti), tad ir pilnīgi skaidrs, ka nākamajā plānošanas posmā ir jāpārskata ES fondu finansējuma sadales principi. Divus periodus atbalsta naudu esam likuši sektoros, bet domāju, ka kopumā tas nav nesis simtprocentīgu atdevi. Teiktais nenozīmē, ka mums pilnībā jāatsakās no sektoru politikas atbalsta, bet to tomēr nepieciešams saskaņot ar vietējo pašvaldību attīstības programmām.

Mudīte Luksa, LV.LV