Jau vairāk nekā divus mēnešus, cenšoties noskaidrot, kādēļ bez personu saukšanas pie atbildības savulaik izbeigta skandalozā “oligarhu krimināllieta”, pievērtas acis uz iespējamo valsts noslēpumu saturošās informācijas atrašanos trešās personas rokās un Krimināllikumā noteikto normu pārkāpumiem.
Sabiedrībā plašu rezonansi izsaukušas žurnāla “Ir” atklātībā nodotās viesnīcā “Rīdzene” ierakstītās sarunas, kas pēc medija vārdiem “liecina par Aināra Šlesera, Aivara Lemberga un Andra Šķēles ietekmi lielākajā Rīgas ostas uzņēmumā “Rīgas tirdzniecības osta” (RTO), viņu slēptajiem plāniem pārņemt nacionālo aviokompāniju “airBaltic”, kā arī saimniekošanas stilu Rīgas pašvaldības uzņēmumos.” Lai arī avotu, no kura sarunas iegūtas, medija galvenā redaktore Nellija Ločmele atklāt negrasās, “Ir” publiskojis vairākus it kā notikušu sarunu fragmentus, norādot, ka tie satur informāciju par iespējamo noziegumu slēpšanu. Sarunu autentiskums gan joprojām nav pierādīts, savukārt atsaucoties uz likumā noteiktajām tiesībām, medija pārstāve Nellija Ločmele paziņojusi, ka valsts noslēpumu saturošās informācijas atrašanās žurnāla rīcībā ir pieļaujama, tādējādi uzskatāmi demonstrējot, ka likumi uz viņu neattiecas.
Šādā situācijā pilnīgu neizpratni raisa ne tikai medija visatļautība, bet arī Saeimā izveidotā tā dēvētās “oligarhu lietas” parlamentārās izmeklēšanas komisija, kas ar savu attieksmi sabiedrībai demonstrē greizu priekšstatu par valsts noslēpumu saturošās informācijas nozīmību. Arī Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) ir bezspēcīgs medija priekšā, radot priekšstatu, ka šajā valstī tiesiskums eksistē tikai formāli, bet patiesībā ikviens var darīt ko vien vēlas, pat publiskot kompromitējošu informāciju, arī tad, ja tā iegūta nelikumīgi, iespējams, pat tikusi nozagta.
Kā nosaka likums, valsts noslēpuma objekts var būt kādas personas valdījumā vai lietošanā tādos gadījumos un tādā kārtībā, kāda noteikta likumā vai Ministru kabineta noteikumos. Par to, kā tiek uzglabāta šī informācija, medijs nav sniedzis nekādas ziņas, tādējādi pastiprinot bažas, ka ar savu darbību “Ir” varētu būt pārkāpis valsts noslēpuma izmantošanas vai aizsardzības noteikumus. Galu galā nevienam nav informācijas par to, kā un kādos apstākļos iespējamais valsts noslēpumu saturošais materiāls tiek uzglabāts, kas to apsargā un kurš tam var piekļūt, kurš rūpējas par tās aizsardzību, un daudziem citiem ne mazāk svarīgiem jautājumiem, kuri jāņem vērā, uzglabājos valstiski svarīgu informāciju.
Līdzīgi kā zaglis, kas plānojot lielas lietas, aizmirsis padomāt par it kā sīkumiem, arī medija “Ir” galvenā redaktore Nellija Ločmele drīzumā varētu nokļūt slazdā. Izmantot, iespējams, nozagtas, nelikumīgi iegūtas sarunas, medijs ir ne tikai atvēris durvis uz jaunu realitāti, kurā zagt un publiskot video un foto materiālus, kriminālprocesa materiālus, e-pastus utt., ir pieļaujami ne tikai, ja atsaucies uz sabiedrības interesēm, bet arī, ja esi pārkāpis Krimināllikumu.
Kā nosaka Krimināllikuma 234. pants par “Krimināllietai nepievienotajos materiālos ietvertās informācijas aizsardzības pasākumi” – “speciālās izmeklēšanas darbības veikšanas metodes, paņēmieni un līdzekļi, kā arī tās rezultātā iegūtās ziņas, kurām nav pierādījumu nozīmes kriminālprocesā, kurā šī darbība veikta, vai kuru izmantošana citā kriminālprocesā nav atļauta, vai kuras nav nepieciešamas sabiedrības drošības tūlītēja būtiska apdraudējuma novēršanai, ir valsts vai izmeklēšanas noslēpums, un personas par to izpaušanu atbild Krimināllikumā noteiktajā kārtībā.”
Ņemot vērā, ka izmeklēšanu par to, kas “oligarhu sarunas” izpaudis publiskajā vidē, sākusi arī Drošības policija, kuras uzdevums ir izvērtēt, vai sarunas ir autentiskas un vai ir iegūtas likumīgā ceļā, medijs “Ir” drīzumā varētu rīkoties, lai izvairītos no soda. Nevar izslēgt, ka, lai paglābtu savu ādu, medijs varētu inscenēt zādzību vai pat ugunsgrēku, lai tikai noņemtu no sevis atbildību par valsts noslēpuma saturošās informācijas iegūšanu, izmantošanu un ilgstošu uzglabāšanu, kas ir pretrunā ar jebkurām tiesiskuma normām.
Kamēr “oligarhu lietas” parlamentārās izmeklēšanas komisija turpina pieļaut šādu situāciju un neatsvabina no medija iegūtās sarunas, ļaujot tās uzglabāt nezināmos apstākļos un izmantot, pavisam iespējams, politisku interešu vārdā, nevar izslēgt, ka iepriekš minētais scenārijs varētu kļūt par drīzu realitāti. Un tad “Rīdzenes sarunu” lieta tik tiešām nekad netiks atrisināta, bet var pat tikt izmantota, lai destabilizētu politisko situāciju valstī.
Lai no tā izvairītos ir tikai viens ceļš – valsts drošības spēku diennakts apsardze žurnāla “Ir” birojam un, iespējams pat, caurlaižu režīms, lai tiesībsargājošām iestādēm būtu skaidrs, kuras personas gūst piekļuvi valsts noslēpumu saturošai informācijai.
