Gandrīz katru gadu vasara atnes mums sezonālu deflāciju, cenas pret iepriekšējo mēnesi gandrīz vienmēr samazinās augustā, visbiežāk arī jūlijā. Kopējais cenu kritums šajā laikā parasti ir nedaudz mazāks par procentu. Šogad jūlijā ar tā 0.7% mēneša deflāciju deflācijas krējums tātad lielā mērā bija nosmelts. Turklāt laika apstākļi šogad nebija tādi, kas veicinātu ļoti izteiktu pārtikas cenu kritumu. Tāpēc augustā cenu kritums mēneša griezumā bija vien 0.2%. Tā kā pērn augusta deflācija turpretim ļoti “garšīga”, šoreiz šajā mēnesī gada inflācija atkal pakāpās no šī gada zemākā punkta jūlijā (2.7%), sasniedzot 3.1%. Tāpat kopējā cenu indeksa kritumu augustā mazināja diezgan straujais pakalpojumu cenu kāpums mēneša laikā — par 0.6%. Šim mēnesim tipiskākas būtu pakalpojumu cenu nelielas pārmaiņas uz augšu vai uz leju +0.1% līdz -0.1% diapazonā.
Preču un pakalpojumu gada inflācija šobrīd ir ļoti līdzīga — attiecīgi 3.0% un 3.2%. Sagaidāms, ka nākotnē šī starpība atkal palielināsies. Paātrinoties algu kāpumam, pakalpojumu sniedzējiem, tā teikt, nebūs, kur sprukt, izmaksas būs jāpārnes uz patērētājiem. Savukārt notikumi pasaules izejvielu tirgos apvienojumā ar augošo eiro kursu ir labvēlīgi preču cenu inflācijas mērenībai, augustā šajā ziņā situācija turpināja uzlaboties. Kopš februāra vidus Bloomberg izejvielu cenu indekss eiro izteiksmē ir samazinājies par 15.7%. Tas gan pagaidām neattiecas uz sviesta cenām, kuras Eiropā turpina kāpt.
Cenu kāpums ir viens no indikatoriem, kuri var liecināt par ekonomikas pārkaršanas riskiem, un tam rūpīgi jāseko. Nav šaubu, ka mūsu ekonomika ies cauri mēreni paaugstinātas inflācijas periodam. Vidēji patēriņa preces Latvijā pērn maksāja 87.3% no ES vidējā līmeņa, bet pakalpojumu cenas vien 53.7% no vidējā. Nav ne mazāko iespēju, ka šāda starpība saglabāsies, jo algu līmenim ir jāaug, lai padarītu ienākumus konkurētspējīgus Eiropas mērogā.
Ir ļoti svarīgi nesajaukt neizbēgamas ekonomikas strukturālas pārmaiņas, kas daudziem uzņēmumiem nenoliedzami būs nepatīkamas, ar vispārēju pārkaršanu, kas rada draudus labklājībai nākotnē. Šīs strukturālās pārvērtības nebūs mierīgs, plānveida process, kurā darba ražīgums harmoniski aug kopā ar algām. Šie notikumi drīzāk būs visai haotiski. Taču arī šajos satricinājumos var būt pozitīvais elements. Krasas pārmaiņas darba tirgū var “sapurināt” uzņēmumus, kuri ieslīguši pašapmierinātībā, vēlas bezgalīgi turpināt dzīvot tā, kā tie ir dzīvojuši līdz šim. Diskusijā par ekonomiku Latvijā uzmanība ir ļoti izteikti vērsta uz sabiedriskā sektora pienākumiem un atbildību, kas neapšaubāmi ir ļoti liela. Varbūt tas tāpēc, ka daudzi cilvēki, kuri publiski izsakās par ekonomiku, ir saistīti ar publisko pārvaldi, tajā notiekošā pētniecību un aprakstīšanu, viņi vislabāk saprot tieši šo realitātes daļu. Sabiedriskā diskusija par ekonomiku dabiski “organizējas” ap politiskiem lēmumiem, jo tie sniedz iespēju ar publisko intelektuāļu darba rezultātu ietekmēt tautsaimniecības attīstības gaitu vai vismaz radīt ietekmes ilūziju. Lai cik svarīga būtu politika, tās iespējas ir viegli pārspīlēt. Ļoti liela atbildība ir arī vadošajiem privātā sektora spēlētājiem, kuriem ir jāspēj paredzēt makroekonomisko procesu vispārējā gaita, veicot apsteidzošu pielāgošanos neizbēgamajām pārmaiņām konkurences vidē.
Pēteris Strautiņš, DNB ekonomists
