Latvija ir ne vien tuvu, bet dažās vietās jau pāri “sarkanajai līnijai”, kā finanšu ministrs Einars Repše apzīmē Latvijas kreditoru atļauto valsts budžeta deficīta maksimumu.
Pašreizējais valsts 2010. gada budžets liek valdībai iekasēt 3,86 miljardus latu un atļauj iztērēt 4,38 miljardus latu. Ieņēmumu un izdevumu starpība veido 524 miljonus latu jeb 4,4% no iekšzemes kopprodukta, kas šim gadam prognozēts 11,89 miljardu latu apmērā. Finanšu ministrs E. Repše pauž satraukumu par budžeta pieļaujamā deficīta noturēšanu it kā pretēji tam, ka Latvija ar aizdevējiem vienojusies par 8,5% deficītu. Šie 8,5% šķiet pietiekami tālu no 4,4% un ļauj budžeta iestāžu vadītājiem dzīvot pārliecībā, ka valsts uz budžeta deficīta palielināšanas rēķina iedos budžetā neparedzētu naudu, ja iestādes to skaļi un efektīgi prasīs.
E. Repšes kārtējie apgalvojumi, ka papildu nauda iestādēm dota netiks, tomēr neliecina ne par finanšu ministra nesaticīgo dabu, ne centieniem uzsist cenu savai labvēlībai, kas izpaudīsies papildu naudas piešķiršanā. Pēc budžeta īpašās matemātikas, 4,4 jau ir gandrīz vienāds ar 8,5. Pirmkārt, šiem 4,4 ir jāpierēķina vismaz viens procentpunkts, ko kopējam deficītam pievienos pašvaldības. Otrkārt, 4,4 un 8,5 tiek rēķināti pēc dažādām metodikām. Latvijas budžeta deficīta pārrēķināšana pēc aizdevēju metodikas palielina rezultātu par pāris procentpunktiem. Līdz ar to atšķirība starp esošo un maksimālo deficītu ir tikai pusotrs procentpunkts, ko iespējams viegli pazaudēt: varbūt kādā pašvaldībā atklāsies kaut kas Rīgas Zelta tiltam līdzīgs, t. i., pašvaldības budžetā neuzrādīti parādi, bet varbūt IKP saruks straujāk, nekā tas tiek paredzēts. Visi šie dati par 2010. gadu nāks zināmi tikai nākamgad ap šādu laiku, bet aizdevējiem jau šodien ir pamats būt tramīgiem. E. Repše cenšas viņus mierināt, ka vismaz viņš aizdevēju satraukumu izprot.
Jau šodien pieejamie dati rāda, ka Latvija pārkāpj budžeta likumā nospraustās parāda palielināšanas robežas. Budžeta likuma 2. pantā nosauktajam izdevumu limitam seko 27. panta atruna, ka to drīkstot palielināt, nosaucot par “apropriāciju”. Šī apropriācija ir ierobežota ar 0,5% no IKP, kas atbilst 59,4 miljoniem latu, bet FM atzīst, ka valsts budžeta papildu izdevumi, kas jau ir skaidri zināmi, bet nav paredzēti šā gada budžeta likumā, esot nedaudz virs 250 miljoniem latu. Var gan atzīmēt, ka FM nedaudz saasina situāciju, jo 27. pantā noteiktā papildizdevumu robeža neesot spēkā uz izdevumiem “sociālās drošības spilvenam”. Citiem vārdiem sakot, SVF cenšas novērst to, ka no valsts, ko SVF pārņēmusi savā kontrolē, pienāk informācija par badā nomirušiem cilvēkiem, t. i., ģimenēm (bērniem!). Tādējādi nav skaitliski nosakāms, cik tālu ir pārkāpta viena no “sarkanajām līnijām”, bet pārkāpta tā ir neapšaubāmi.
Cita “sarkanā līnija” ir 4,38 miljardos iekļautie 6,9 miljoni latu neparedzētiem gadījumiem, no kuriem pašlaik jau izmantoti 2,7 miljoni latu, kaut arī nekas patiesi neparedzēts valstī nav noticis.
Nākamais pārkāpuma veids attiecas nevis uz budžeta likumu, bet Latvijas amatpersonu parakstītajiem solījumiem SVF. Te par pārkāpumu var nosaukt nodokļu likmju samazināšanu kaut dažos gadījumos, jo solīta tika tikai un vienīgi likmju palielināšana. Līdzīgi vērtējams valdības lēmums atvērt 26 miljonu latu vērtu kredītlīniju zemniekiem, kaut valdība neko tādu nolemt nemaz nedrīkst. Tā drīkst nolemt tikai to, ka prasīs kreditoru atļauju kredītlīnijas atvēršanai pretēji pagājušā gada 27. jūlijā SVF dotajam solījumam nekreditēt neko, izņemot pašvaldības, ES palīdzības fondu izmantošanas projektus un izputējušas komercbankas.
Autors: Arnis Kluinis / NRA.lv
