Nē, neuztraucieties, virsrakstā nav kļūdu, tā sauktās “oligarhu jeb Rīdzenes sarunas” tik tiešām labāk saukt par pasakām. Sarunas tās būtu bijušas gadījumā, ja tiktu pierādītas un apstiprinātas, tagad tās var uzskatīt tikai par kāda autora vai autoru kolektīva kopīgu sacerējumu.

Neskatoties uz faktu, ka sarunu autentiskums nav pierādīts un tajās minētās personas, lielākoties, noliedz šādu sarunu esamību un iesaisti tajās, daļa mediju joprojām cenšas uzspiest sabiedrībai viedokli par to, ka sarunas ir reālas un pierādītas. Lieki atzīt, ka tie ir klaji meli un šāda rīcība nekādi nesader ar mediju ētikas principiem.

Lai izmeklētu situāciju, izveidota Parlamentārās izmeklēšanas komisija par valsts nozagšanas pazīmēm un pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti, viens komisijas mērķiem ir izvērtēt informāciju, kas norāda uz iespējamiem Satversmes pārkāpumiem un, iespējams, prettiesisku manipulāciju ar sabiedrisko viedokli caur masu informācijas līdzekļiem. Par komisijas vadītāju ievēlēta Inguna Sudraba. Daļa politisko spēku nav mierā ar šādu lēmumu, argumentējot vien ar to, ka pati Sudraba ir pieminēta “Rīdzenes sarunās”. Taču publiski pieejamie materiāli esot tikai daļa no visām t.s. “oligarhu sarunām”, neviens taču nezina – iespējams – sarunās minēti visi Saeimas deputāti. To mums neuzzināt.

Taču skaidrs ir viens, kādam Sudrabas atrašanās šajā amatā šķiet neērta. Bet kādēļ? Sudraba sevi ir pierādījusi, ilgu laiku strādājot atbildīgu darbu Valsts kontrolē. Kā pati Sudraba atzinusi intervijā: “Es vienmēr esmu strādājusi profesionāli, ar augstu ētiku un absolūti nebūšu tas cilvēks, kurš kaut kādā veidā mēģinās tēlot darbu vai nedarīt šo darbu objektīvi un profesionāli!’’ Domājams uztraukumam ir pamats, jo izveidotās komisijas tiesības ir visai plašas – Saskaņā ar Saeimas kārtības rulli parlamentārās izmeklēšanas komisijai ir tiesības atbilstoši tam noteiktajam uzdevumam uzaicināt un uzklausīt jebkuru personu, tajā skaitā arī privātpersonu, un, ja nepieciešams, pieaicinot lietpratējus, izdarīt revīzijas valdības, pašvaldību un privātajās iestādēs un uzņēmumos, ja privātās iestādes un uzņēmumi tieši vai netieši saņem valsts pabalstus, kredītus vai pasūtījumus vai piedalās valsts vai pašvaldību īpašuma privatizācijā.

Iespējams, tieši Sudrabas pieredze un pārliecība pašai par sevi ir iemesls tam, lai sarunu scenārija autori un publicētāji sāktu satraukties. Šķiet šī t.s. “oligarhu epopeja” gājusi pārāk tālu, iespējams, sarunas publiskotas ar mērķi sadragāt konkrētu personu vai politisko organizāciju reputāciju un celt neslavu valstiskā mērogā, bet nu iznākums varētu būt cits. Iedomājieties kāda neslava gaida “oligarhu pasaku” autorus, ja neatkarīgi eksperti komisijā noskaidros patiesību un pierādīs, ka sarunas ir safabricētas vai publicēta tikai tā daļa, kas izrauta no konteksta un neatklāj patieso sarunu kontekstu, mērķi un dalībniekus.

Mums atliek vien vērot šo šovu no skatītāju rindām un ar vēsu prātu atcerēties, ka ikviena pasaka ir kāda konkrēta autora iztēles radīts stāsts, kas var būt ļoti atrauts no realitātes. Gaidīsim, kā veiksies Parlamentārās izmeklēšanas komisijai un tās vadītājai ar šo atbildīgo darbu – atliek vien ticēt, ka tiem ir pieredze un zināmi principi kā strādāt ar šādiem fantāzijas žanra materiāliem.
Bet pasaku autori tikmēr dzīvo bailēs un cer, ka viņu stāstam turpinājums sekos, vai vismaz pieredzēs laimīgas beigas, lai ieguldītais darbs un līdzekļi nebūtu velti.

Foto: Saeima