Nodokļu reforma ir raisījusi polemiku. Protams. Latvijas nodokļu politika soda uzņēmējus un strādniekus, bet ir ļoti labvēlīga turīgiem cilvēkiem, tāpēc ir diezgan liela pretestība to mainīt. Turīgie finansē partijas taču. Šis ir Flika paradoksa galvenais pamats, jeb 2010.g toreizējais AirBaltica prezidents Bertolts Fliks teica, ka “(B)ūt bagātam Latvijā ir ļoti lēti, un man tā nodokļu sistēma perfekti der. Bet būt nabagam Latvijā ir ļoti dārgi, un tas ir briesmīgi.”
Diskusija galvenokārt balstās uz diviem punktiem. Nav tā, ka atbalstu šo nodokļu reformu, bet tomēr aicinu domāt par tiem no cita uzskatījuma.
i. Ienākuma nodokļi lielām algām ir vieni no augstākajiem ES
Tas nav. Piemēram (runa iet tikai par IIN nevis par IIN+SOC+un citi):
Zviedrija: 57,1%
Dānija: 55.8%
Austrija: 55%
Beļģija: 53,7%
Nīderlande: 52%
Somija: 51,6%
Francija: 50.2%
ASV: 39.6%
Eirozona: 39%
Ir interesants pievērst uzmanību tam, ka Latvija šobrīd ir 30. vietā. Dažas valsts, kur nodokļi ir mazāk nekā Latvijā ir:
Igaunija: 20%
Moldova: 18%
Ukraina: 18%
Rumānija: 16%
Lietuva: 15%
Baltkrievija: 13%
Krievija: 13%
Bulgārija: 10%
Melnkalne: 9%
Kāds ir pirmais visacīmredzamākais secinājums? Ka IIN nodokļi attīstītās valstīs ir daudz augstāks nekā neattīstītās valstīs.
ii. Ir stiprs viedoklis, ka jauno darba nodokļu likmju un augstākas darba izmaksas dēļ nebūs investīcijas konkurētspējīgās nozarēs, īpaši ārzemju investīcjas.
Tas ir mīts. Pirmkārt, ja tas būtu patiesība, ņemot vērā Latvijas esošo nodokļu slodzi, mums līdz šīm būtu investīciju bums. Mums nebija. Otrkārt, kā izskaidrot ārzemju investīcijas Skandināvijā, Vācijā, ASV, utt.? Atbilde ir vienkārša. Augstās produktivitātes nozarēs darba izmaksas nav visbūtiskākās. Citēju Risto Laulajainen and Howard A. Stafford’s “Corporate Geography Business Location Principles and Cases.” Tā ir gandrīz 25 gādu veca, bet joprojām aktuālā:
“The generalization is that relatively unsophisticated production processes requiring less skilled workers producing standardized products are more likely to be located in low-wage peripheral areas with ample labor pools; sophisticated products and processes are more likely to be found in established manufacturing regions, and often near corporate headquarters and R&D laboratories.”
Tāds ir Latvijas gadījums. Es esmu gatavs piekrist tam, ka jaunās likmes nebūs labvēlīgas Latvijas esošajiem ekonomiskajiem sektoriem. Galu galā, kopš neatkarības galvenais konkurētspējas mehānisms ir bijuši mazas algas, nevis darbu aizstāt ar kapitālu un saražot augstākās tehnoloģijas preces. Protams, ka ir izņēmumi, bet kopumā Latvijas ekonomika vēl daudz kas jāattīstās. Lai tas būtu, noteikti jāmaina esoša ekonomisko politika, jo pēc 25. gadiem tā rezultāts ir neapmierinošs.
Tāpēc diskusijai jābūt dziļakai. Jārunā nevis vienkārši par progresīvo nodokļu, bet par progresīvo fiskālo politiku kā daļa no industriālās politikas, kas mērķē uz augstās produktivitātes sektoru attīstību. Igaunijas ekonomikas produktivitāte ir ievērojami augstāka, tāpēc algas arī. Lietuva drīz mūs apsteigs. Drīzāk, tas ir rezultāts no tiem saucamiem nemateriāliem faktoriem kā izglītība, birokrātija, tiesu neatkarība, (ne)korupcija, utt..
Latvijai ir nepieciešams izveidot attīstības politiku, nevis vienkārši domāt par izaugsmi. Ļoti nopietni aicinu ņemt vērā atšķirību starp “izaugsmi” un “attīstību”. Diemžēl ekonomikas zinātne ir diezgan ideoloģiska. Vairākas pieejas, tā skaitā tā, kas ir pašlaik modē, pieņem, ka izaugsme un attīstība ir viena un tā pati lieta. Taču, izaugsme nenozīmē attīstību. Mums bija ļoti strauja izaugsme starp 2004. g. un 2008. g., bet ir skaidrs, ka tā nebija attīstība. Attīstības līmeni var konkrēti un viegli noteikt, salīdzinot valstu eksportus. Piemēram, Latvija un Zviedrija. Mēs galvenokārt eksportējam primāras preces. Zviedrija eksportē ieročus, Volvo un Scania mašīnas, IKEA (tās nav vienkārši mēbeles, bet ir koncepcija: dizains, praktiskums, kvalitāte), Ericsson telekomunikāciju iekārtas un, vēl svarīgāk, tehnoloģiju, Electrolux sadzīves tehniku, utt. Ja mūsu ekonomika turpinās augt tajos pašos sektoros kā līdz šim, mēs neattīstāmies. Vai nu mēs stagnējam, vai mēs palikām arvien vairāk attīstīto valstu aizmugurē. Izaugsmei ir jābūt ar attīstību.
Tāpēc nodokļu politikai vai drīzāk fiskālai politikai ir jābūt daļa no industriālas politikas, kas ir instruments Latvijas ekonomikas attīstībai. Esoša attīstības politikai bija piemērota 1990-jos gados un varbūt līdz pat brīdim, kad Latvijas pievienojās Eiropas Savienībai. Paldies visiem, kas palīdzēja Latvijai pāriet uz moderno ekonomiku. Tagad Latvijai vajag citu ekonomisko politiku lai attīstītos. Jādomā ārpus vecas ekonomistu paaudzes (Repše, Godmanis, utt.) teorētiskiem rāmiem un pieņēmumiem. Tie nestrādā, jo esam citā attīstības posmā un valsts ekonomikai ir citas problēmas un vajadzības.
Es vēlāk rakstīšu, kas būtu nepieciešams. Konceptuāli atbilde ir vienkārša: valsts jāatbalsta reālās ekonomikas augstas produktivitātes nozarēm, nevis finanšu sektoram, mājokļu tirgum, baļķu eksportētājus, utt. Kā konceptu, tas ir ļoti acīmredzams un vienkārši. Lai to īstenotu reālā dzīvē, būs ļoti grūti “neredzamo spēku” dēļ.
