Izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis (Vienotība), kura vārds pēdējā laikā asociējas ar haosu izglītības sistēmā un nepamatotām reformām, tai skaitā augstskolu konsolidāciju un skolu tīklu reorganizāciju, šobrīd ir viens no nepopulārākajiem ministriem valdībā. Par to liecina gan pieaugošais sabiedrības un valdības partneru nosodījums, gan pedagogu un to interešu pārstāvošo arodbiedrību sašutums, kā arī krītošais partijas Vienotība reitings. Jau iepriekš bija gaidāms, ka reformas izglītības sistēmā visiem nebūs pa prātam un prasīs pieņemt smagus lēmumus, taču šobrīd notiekošo, iespējams, tik daudzi nemaz neparedzēja. Ministrs Šadurskis patlaban darbojas atrauti no realitātes, virzot neizprotamas reformas, kuras tiek pamatotas ar iepriekš jau dzirdētiem solījumiem par izglītības kvalitātes celšanu un budžetu līdzekļu sabalansēšanu.
Neskaidrības, kas ievilkušās sākoties ar jauno pedagogu atalgojuma modeli, turpinās, runājot arī par augstskolu reorganizāciju. Gada sākumā izglītības un zinātnes ministrija (IZM) paziņoja par Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas (RPIVA) pievienošanu Latvijas Universitātei (LU). Loģiski argumentēti paskaidrojumi līdz pat šai dienai nav pieejami ne RPIVA vadībai un studentiem, ne sabiedrībai, kas rada aizdomas, ka reformas izglītības sistēmā netiek īstenotas pēc būtības. Vēl vairāk – RPIVA ir pierādījusi sevi kā veiksmīgi strādājoša augstskola, kura daudzos aspektos pat ir pārāka par Latvijas Universitāti. Taču pavisam absurdi centieni likvidēt RPIVA šķiet pēc tam, kad kļuvis zināms, ka to neatbalsta pat izglītības nozares eksperti. Pret RPIVA likvidāciju iebildusi gan pati augstskola un tās studenti, gan pašvaldību vadītāji, gan Latvijas studentu apvienība, kā arī Latvijas Zinātņu akadēmijas un Augstākās izglītības padomes vadītājs Jānis Vētra. Atbalstu šai reorganizācijai Šadurskis nav saņēmis arī no premjera Māra Kučinska pārstāvētās partijas “Zaļo un Zemnieku savienība” un pārliecinoši var apgalvot, ka šis saraksts ar to noteikti nebeidzas. Visi kā viens pievienojas iepriekš publiski izskanējušam viedoklim, ka reforma ir sasteigta un augstskolas reorganizācija sagrauj sasniegto pedagoģijas izglītībā Latvijā, tādējādi aktualizējot jautājumu par varbūtības teorijas speciālista Šadurska patiesajiem iemesliem.
Ministru gan, šķiet, neuztrauc loģiskie iebildumi pret RPIVA likvidāciju un viņš atļaujas demonstrēt pilnīgu nozares ekspertu ignoranci. Jāpiezīmē, ka šī nav pirmā reize, kad ministrs uzvedas neizprotami – gada sākumā krustcelēs nokļuva arī Rīgas Ekonomikas augstskolas (“SSE Riga”) rektors Anderss Pālzovs, kura virzīšanu atkārtotai apstiprināšanai amatā izglītības ministrs sākotnēji neatbalstīja, liekot noprast, ka latviešu valodas zināšanu apliecinoša dokumenta dēļ ilggadējais rektors augstskolā vairs nevar strādāt. Pēcāk gan viņš savu lēmumu mainīja, iespējams, pakļaujoties sabiedrības spiedienam un neapmierinātībai. Bet pavisam iespējams personīgā ieinteresētība šajā jautājumā neizrādījās tik liela, kā runājot par RPIVA reorganizāciju.
Rodas iespaids, ka šobrīd Šadurska rosinātas reformas vairāk orientējas uz rezultātiem, bet ne veidu, kā tos sasniegt. Virzot reformas, kuru lietderība un efektivitāte reizēm ir vairāk nekā apšaubāma, ministrs demonstrē neatbildīgu pieeju izglītībai un viņa aktivitātes ietekmē arī paša pārstāvētas partijas reitingus. Šķiet, Vienotība var atvadīties no ieceres sasniegt 10% slieksni, jo partijas reitings janvārī ir tikai nedaudz virs 4 procentiem. Arī popularitātes reitings pašam ministram ir viszemākais ministru vidū un nekāda spožā politiskā nākotne viņam nav gaidāma, kas saprotams, jo līdz šim vēlētāju viedoklis Šadurskim bijis kā pīlei ūdens.
Arī partijas izredzes nākamajās vēlēšanās nav tās labākās un ņemot vēra šī brīža situāciju izglītības nozarē, kuru pavada asas diskusijas, neizprotamas reformas un studentu protestu gājieni, nebūsim pārsteigti, ja nākamajā valdībā “Vienotības” zaļo karogu vairs neredzēsim.
Tāpēc šobrīd vienīgā iespēja, kas partiju un ministru var glābt no neapskaužamās situācijas, ir kopīgas diskusijas ar izglītības nozares ekspertiem un reformā iesaistītajiem. Saprātīga komunikācija pie viena sarunu galda par izglītības kvalitātes un sistēmas darbības efektivitāti būtu loģisks solis no partijas, kurai vairs nav ko zaudēt.
