Uzņēmums Latvijas gāze (LG) pirms dažām dienām uzsācis pēdējo reizi piepildīt ar dabasgāzi savu gāzes krātuvi Inčukalnā.
Vēsturiskais notikums tika iezīmēts ar LG valdes priekšsēdētāja Aigara Kalvīša un ekonomikas ministra Arvila Ašeradena tikšanos LG Inčukalna gāzes krātuves pārvaldes telpās. Latvijas valsts ir pieņēmusi likumu, ka LG ir sava krātuve obligāti jāpārdod, toties Latvijas valstij ir izvēle piedalīties vai nepiedalīties krātuves pirkšanā. Lai gan ar pašlaik Inčukalnā iesūknējamo gāzi Latvijai pietiks vēl līdz nākamā gada pavasarim, īstenībā vairs nav daudz laika to lēmumu pieņemšanai, kas nepieciešami Inčukalna krātuves darbināšanai nākamgad ap šādu laiku un Latvijas neatstāšanai bez dabasgāzes aiznākamajā ziemā. Līdz tam laikam jānoslēdz vairāki darījumi par pašreizējo LG īpašumu sadalīšanu un pārdošanu obligāti vairākiem un savā starpā juridiski nesaistītiem saimniekiem. Šie īpašumi tiks piedāvāti kopā ar pienākumiem un privilēģijām, lai gala rezultātā tiktu garantēta gāzes piegāde un, cik nu iespējams, bremzēta gāzes sadārdzināšana. Latvijai jau ir pieredze, kā sadārdzināt elektrību vismaz par 1/3 daļu ar elektrības tirgus ieviešanu. Nav nekādu šaubu, ka gāze ies elektrības pēdās, taču varbūt sadārdzinājums tomēr izrādīsies mazāks, vēsta NRA.lv.
Inčukalna krātuves nepieciešamību nosaka tas, ka Latvijas klimatisko apstākļu un dabasgāzes sadzīves un rūpniecisko patērētāju manieru dēļ gāzes patēriņš ziemā un vasarā atšķiras pieckārtīgi. Ziemas patēriņa apmierināšanai līdz Latvijai būtu jāuzbūvē gāzesvads ar piecreiz lielāku diametru nekā tagadējais, kas nebūtu iespējams ne finansiāli, ne tīri tehniski. Šo faktu nemaina pat sašķidrinātās gāzes parādīšanās Klaipēdas ostā. Teorētiski tā saīsinātu resnā gāzesvada garumu no tūkstošiem kilometru, ja gāze līdz Latvijai jānogādā no atradnēm Sibīrijā, līdz simtiem kilometru no Klaipēdas līdz dabasgāzes pārvades tīklam Latvijā, taču šīs izmaksas tik un tā paliktu lielākas par Inčukalna krātuves uzturēšanu. Tomēr arī Inčukalna izmaksas ir ļoti lielas. Gāzes krātuves vadītājs Ivars Ščerbickis stāstīja par simtiem miljonu eiro lieliem ieguldījumiem, kas gāzes krātuvē jau veikti pēdējos desmit gados, un tālāko investīciju tāmi 191 miljona eiro apmērā. Investīciju apjoms dod priekšstatu par gāzes krātuves cenu.
Simtiem miljonu eiro gāzes krātuves pirkšanai neviens neieguldītu bez cerībām to atgūt kopā ar peļņu, kāda pienākas tik lielai ieguldījumu masai. Interesenti par gāzes krātuvi jau esot manīti, bet darījumi nevar notikt pirms tam, kad valsts būs Ministru kabineta noteikumos un Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas lēmumos ierakstījusi krātuves apsaimniekotāja pienākumus un jo īpaši to, kādu cenu krātuves īpašnieks drīkstēs prasīt par svešas gāzes uzglabāšanas pakalpojumu. Visi lozungi par gāzes tirgu atduras pret faktu, ka nekādu konkurējošu pazemes gāzes glabātavu ne vien Latvijā, bet visā Baltijā uzbūvēt praktiski nav iespējams. Reāla alternatīva krātuvei ir gāzvedēji kuģi Klaipēdas ostā, taču pilnībā aizvietot Inčukalnu tie nespēs. Reāli iespējami būtu cenu kari starp gāzes piegādātājiem no Lietuvas un gāzes glabātājiem no Latvijas, tikai nelaime tā, ka abas puses par savu gāzi tad prasītu augstāku cenu, nekā gāze maksā pašlaik. Nav grūti noticēt, ka gāzes pievešana ar kuģiem vienmēr izmaksās dārgāk par gāzes sūknēšanu pa vadiem. Inčukalna gāzi, savukārt, varētu sadārdzināt glabājamā gāzes apjoma samazināšana, kas liktu atpelnīt krātuves uzturēšanas fiksētās izmaksas ar glabāšanas cenas celšanu. A. Ašeradens stāstīja, ka pārrunājis šādus jautājumus ar ministriem, kuri atbild par enerģētiku Lietuvas un Igaunijas valdībās. Viņi apmainījušies ar labiem vārdiem par sadarbību, tomēr Latvijai un, visticamāk, arī abām pārējām valstīm nav skaidrs, kā īstenot savu labos nodomus un solījumus.
Arnis Kluinis
Foto:Saeima/https://www.flickr.com/photos/saeima//https://creativecommons.org/licenses/by/2.0/
