Šovasar neviens nav jāpārliecina par situācijas nopietnību valstī. Rudens un ziema daudziem būs grūts laiks. Jau tagad 63 tūkstošiem cilvēku Latvijā nav nekāda oficiāla iztikas avota, ziemā šis skaitlis var izaugt līdz 200 tūkstošiem.
Tomēr esmu pārliecināts, ka mēs tik tiešām atradīsim izeju arī no šīs grūtās ekonomiskās un sociālās situācijas valstī, ja vien metīsim pie malas pašreizējam laikam pavisam noteikti lieko lepnību, strādājot kopā.
Lielais devītnieks – deviņu Latvijas lielo pilsētu vadītāji, kuri apvienojušies Latvijas Lielo pilsētu asociācijā – nāks palīgā valdībai, tomēr centrālajai varai Brīvības bulvārī beidzot ir jāsaprot, ka ir jāstrādā citādi. Šodien nav laiks demokrātijas teātrim – tēlošanai, ka kāds ieklausās viedokļos arī ārpus Rīgas valdības mājas. Lai desmitā gada vietā nenāk piektais gads, valdībai sociālo partneru viedokļos ir ne tikai jāieklausās, bet tie ir jāņem vērā.
Pēdējā laikā deviņu Latvijas lielo pilsētu – Rīgas, Daugavpils, Liepājas, Jūrmalas, Ventspils, Jelgavas, Rēzeknes, Valmieras un Jēkabpils – vadība ir tikusies gan ar Valsts prezidentu Valdi Zatleru, gan premjeru Valdi Dombrovski, lai iesniegtu savu skatījumu par problēmjautājumiem un saviem priekšlikumiem to atrisināšanā. Mūs ļoti satrauc sasteigtās reformas veselības un izglītības jomās un kavēšanās Eiropas Savienības (ES) struktūrfondu apguvē.
Latvijas valdības rokās realitātē nav daudz instrumentu, lai stimulētu ekonomiku. Viens no tiem ir konsekventa līdzfinansējuma nodrošināšana ES fondu apguvei, kas rada reālas darba vietas, reālus ienākumus cilvēkiem, reālu naudas plūsmu. No valsts puses ES fondu līdzfinansējumā ieguldītais ar uzviju atgriežas valsts kasē nodokļu veidā. Mums nav saprotams, piemēram, kādēļ laikā, kad komercbanku sektors nepieprasa finansējumu no Latvijai piešķirtajiem 600 miljoniem eiro finanšu sektora stabilizācijai, daļu no šīs naudas nav iespējams novirzīt ES fondu līdzfinansējumam. Neieguldīt naudu ES fondu līdzfinansējumam ir tas pats, kas ietaupīt vienu latu, lai pazaudētu trīs. Mēs esam ļoti norūpējušies, ka ES fondu projektu avansēšanai un starpposmu maksājumu veikšanai atlikuši tikai 52 miljoni latu. Šī summa ir nepietiekama, lai segtu visus izdevumus, kas ir saistīti ar ES fondu projektu īstenošanu gan valsts sektorā, gan pašvaldībās, gan uzņēmēju projektiem. Mēs uzskatām, ka ES fondu līdzfinansējumam nepieciešamie līdzekļi nav tik liela summa, lai netiktu atrasta budžetā, savukārt, ja tas nav iespējams, ir jālūdz, lai ES fondu līdzfinansējumam tiktu izmantota starptautiskā aizņēmuma daļa. Pašlaik mūsu skatījumā starptautiskais aizņēmums atgādina kolektīvu patēriņa kredītu, kas tiek pārāk vienkārši apēsts. Mēs visi tagad redzam, ar ko ir beidzies patēriņa kredītu laiks.
Mūs ārkārtīgi satrauc veselības aprūpes budžeta samazinājums, kas 2009. gada otrajā pusgadā ir 89,8 miljoni latu. Būtiskākais samazinājums skar slimnīcu sektoru, kam paredzēts nodrošināt tikai 43% no pirmā pusgada finansējuma, taču reģionālajām slimnīcām finansējuma samazinājums būs 60–70% apmērā. Kāpēc tā? Kādēļ tāda nevienlīdzīga attieksme?
Slimnīcu finansējuma samazinājums vispār ir neadekvāti augsts iepretī pārējiem izdevumu samazinājumiem nozarē. Ar šādu finansējuma apjomu reģionālās slimnīcas nespēs pildīt savas finansiālās saistības un var kļūt maksātnespējīgas mēneša laikā.
Valstī joprojām nepastāv vienota hospitalizācijas kārtība, mūsuprāt, tas krīzes apstākļos reāli apdraud savlaicīgu slimnieku nogādāšanu atbilstoša līmeņa slimnīcā neatliekamās palīdzības sniegšanai. Kritiski zema finansējuma apstākļos ir būtiski koncentrēties uz efektīvu veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu izmaksu ziņā. To nodrošina reģionālās daudzprofilu slimnīcas un universitātes klīnikas, tie pasākumi veselības aprūpē, ko paredz 2004. gadā pieņemtais māsterplāns. Tāpēc mēs neatbalstām ideju veidot slimnīcu apvienības, kuras nav saistītas ar reģionālajām daudzprofilu slimnīcām. Šodien ir nepieciešams reāli izvērtēt slimnīcu lietderīgumu, noslodzi (pacientu un gultu skaitu), kā arī pakalpojumu izmaksas un kvalitatīvu veselības pakalpojumu pieejamību iedzīvotājiem. Mēs uzskatām, ka krīzes pārvarēšanā veselības sistēmā ir nepieciešama konsekventa māsterplāna īstenošana, nevis atteikšanās no tā.
Plānotās reformas izglītības jomā un it īpaši krasais finansējuma samazinājums kā vispārizglītojošajām, tā profesionālajām skolām un interešu izglītības iestādēm būtiski skars visu Latviju. Lielo pilsētu vadītāji uzskata, ka ir laiks ļoti nopietnai diskusijai par tādiem jautājumiem kā sešgadīgo apmācība un pāreja atpakaļ uz 11 klašu izglītību, pārskatot izglītības sistēmas efektivitāti kopumā un atsevišķus posmus tajā. Ir jāveidojas sapratnei, ka izglītības sistēma ir par sabiedrības naudu uzturēta sistēma, kas kalpo sabiedrības mērķiem, nevis sistēma pati par sevi. Kritiski zema finansējuma apstākļos ir jāsaglabā izglītības sistēmas veselīgais kodols, tādēļ, lai rastu piemērotākos risinājumus, Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvjiem būtu jānosēžas pie viena galda ar Latvijas lielo pilsētu pašvaldību speciālistiem un pilsētu izglītības pārvalžu vadītājiem.
Nav ne mazāko šaubu, ka tieši lielais devītnieks būs tas, kas izvilks Latviju no krīzes. Un mēs nekad neesam prasījuši no valdības ko citu kā tikai partnerību un godīgu attieksmi. Diemžēl attieksmi pret mums spilgti demonstrē pašvaldību finanšu izlīdzināšanas sadalījuma proporcija – pilsētām, kurās dzīvo 52% iedzīvotāju, paredzēti 47% līdzekļu, savukārt novadiem, kuros dzīvo 48% iedzīvotāju, – 53% līdzekļu. Savukārt tieši lielo pilsētu skolu, veselības, izglītības, kultūras utt. infrastruktūru papildus izmanto novadu iedzīvotāji, nevis otrādi. Latvijas lielās pilsētas nekad nav prasījušas un neprasīs kaut ko atņemt novadiem, taču, mūsuprāt, ir beidzies laiks, kad viena valsts iedzīvotāju puse tiek nostādīta labākā situācijā nekā otra. Krīzes pārvarēšana prasa solidāru rīcību.
Autors: Jānis Kalviņš, Latvijas Lielo pilsētu asociācijas izpilddirektors / NRA.lv
