Satversmes tiesa šonedēļ ir ierosinājusi lietu pēc Daugavpils biodegvielas ražotāja SIA Mamas D pieteikuma. Uzņēmums prasa izvērtēt Ministru kabineta noteikumus par izmaiņām biodegvielas ražošanai noteikto dotāciju izmaksas kārtībā jeb, skaidrāk sakot, šo dotāciju samazināšanu par vairāk nekā 80 procentiem. Ar līdzīgām prasībām uz tiesu dosies arī pārējie biodegvielas ražošanas uzņēmumi.
Valsts iestādes turpina līdz pēdējam slēpt patieso situāciju biodegvielas nozarē gan viena no otras, gan no sabiedrības, gan – galvenais – no Eiropas Komisijas. 30. jūnijā valdība apstiprināja nosūtīšanai uz Briseli Ekonomikas ministrijas atskaiti “par paveikto biodegvielas un citu atjaunojamo veidu degvielu izmantošanas veicināšanai transportā 2008. gadā”. “Līdz ar valsts atbalsta programmas ieviešanu biodegvielas ražošana Latvijā ir attīstījusies un kopš 2005. gada pieaudzis gan biodegvielas ražošanas uzņēmumu skaits, gan palielinājušās ražošanas jaudas. 2008. gadā Latvijā darbojās divi bioetanola ražošanas uzņēmumi un septiņi biodīzeļdegvielas ražošanas uzņēmumi,” teikts pārskatā.
Visa nozare bankrota priekšā
Ekonomikas ministrija un valdība kopumā izliekas nezinām, piemēram, Latvijas Biodegvielu asociācijas valdes priekšsēdētāja Daumanta Znatnaja un Degvielas tirgotāju un ražotāju savienības prezidenta Jevgeņija Kisiela kopīgi parakstītu šā gada 1. aprīļa vēstuli Zemkopības ministrijai un Finanšu ministrijai – atgādinājumu, ka valsts par 2008. gada otro pusi ir palikusi parādā biodegvielas ražotājiem 11,6 miljonus latu, bez kuriem “faktiski biodegvielas nozare bankrotēs”, t.i., nupat kā atvērtie biodegvielas ražošanas uzņēmumi tiks slēgti, pavisam 565 strādājošie – atlaisti utt. Citādi nemaz nevarētu būt, jo uzņēmumi ir saņēmuši valsts apsolīto 13,8 miljonu latu vietā 2,2 miljonus latu.
Protams, citās reizēs biodegvielas ražotāji ir klāstījuši šos pašus faktus par enerģētiku atbildīgajai Ekonomikas ministrijai.
Valdībā apjūsmotie biodegvielas ražošanas uzņēmumi Latvijā varēja rasties tikai pēc valsts iestāšanās Eiropas Savienībā, kad bija pienācis pēdējais laiks vismaz likumdošanas līmenī pievienoties ES kopējai politikai arī enerģētikas nozarē. Finansiāls atbalsts atjaunojamo energoresursu ražošanai ir šīs politikas stūrakmens. Viens no nosacījumiem Latvijas iesprukšanai ES bija Latvijas valdības 2003. gada decembra rīkojums sacerēt programmu biodegvielas ražošanas attīstīšanai laikposmā no 2003. līdz 2010. gadam. 2005. gada martā šī programma ieguva likuma spēku. Tika pieņemts Biodegvielas likums, kura 8. pants nosaka, ka “valsts atbalsts ikgadējā minimālā nepieciešamā biodegvielas daudzuma ražošanai tiek piešķirts un finansiālā atbalsta kvotas biodegvielas veidiem tiek noteiktas Ministru kabineta paredzētajā kārtībā”.
Ko un kā valsts apsolīja
Minimāli nepieciešamo biodegvielas daudzumu diktēja divi apsvērumi. Pirmkārt, ES prasības un, otrkārt, nepieciešamība garantēt atbalstu tādā apmērā, lai panāktu praktiski neesošas nozares radīšanu: lai zemnieki sēj rapsi, lai tirgotāji piegādā viņiem sēklas, minerālmēslus un lauksaimniecības tehniku, lai citi uzņēmēji izveido rapšu sēklu pārvadāšanas, glabāšanas un pārstrādes jaudas un lai bankas to visu kreditē. Biodegvielas ražošanas uzsākšanai nepieciešamās naudas masas piesaistīšanai valdība 2005. gada 13. septembrī izdeva noteikumus, ar kuriem uzņēmās piemaksāt 26 santīmus par katru litru biodīzeļdegvielas un 29 santīmus – par litru bioetanola. Protams, tas attiecās tikai uz valdības noteikto kvotu ietvaros ražotu biodegvielu. 2008. gada 15. aprīļa valdības noteikumos tika apsolīts atbalstīt 27,8 miljonu litru bioetanola (x 0,29 santīmi = 8,1 miljons latu) un 31,8 miljonu litru biodīzeļa (x 0,26 = 8,2 miljoni latu) ražošanu. Tādējādi atbalsta kopējais budžets sasniedza 16,3 miljonus latu, no kuriem mazākā daļa tika izmaksāta par 2008. gada pirmo pusi, bet lielākā daļa, par kuru valsts bija apsolījusies norēķināties līdz šā gada vidum, saruka no 13,8 līdz 2,2 miljoniem latu.
Varam zaudēt simtus miljonu latu
Ar 15. aprīli datētie valdības noteikumi tagad it kā atbrīvo valdību no jebkādām saistībām pret biodegvielas ražotājiem, jo noteikumos teikts, ka “tiešā atbalsta izmaksas tiek proporcionāli samazinātas, ja kopējais pieprasītais atbalsta apmērs par saražoto biodegvielu pārsniedz budžeta programmā attiecīgajā gadā pieejamos finanšu līdzekļus”. Izpētot noteikumus rūpīgāk, atklājas, ka šāda atruna noteikumos ierakstīta tikai 2008. gada 16. decembrī.
Ivara Godmaņa valdība mēģināja izvairīties no pienākuma pildīt likuma un pašas iepriekš izdoto noteikumu prasības, iztēlojot notikumus tā, ka valsts 2009. gada sākumā saņems nevis uzņēmēju atskaites par valsts noteikto biodegvielas ražošanas 2008. gada kvotu izpildi, bet gan uzņēmumu piedāvājumus saražot produkciju, par ko valsts vēl varētu lemt, kādā mērā šo ražošanu atbalstīt. Pēc valdības uzskata, tā nepārkāpšot Biodegvielas likuma normas, ieplānojot valsts atbalstam biodegvielas ražotājiem kaut vai vienu santīmu gadā, jo likums taču paredz savu izpildi atbilstoši valdības noteikumiem, bet jaunākie noteikumi – atbilstoši valdībai pieejamiem līdzekļiem.
Tādā gadījumā “savu jēgu zaudētu vairāk nekā 80 miljoni latu, kas ieguldīti rūpnīcu celtniecībā un attīstībā,” atgādina D. Znatnajs un J. Kisiels. Viņu nosauktais skaitlis būs jāsummē ar zemnieku u. c. biodegvielas ražošanas nozarē iesaistīto ražotāju zaudējumiem. Šo naudas summu norakstīšana nozīmētu arī daudzu gadu tiesāšanos simtos maksātnespējas procesu. Teorētiski to visu varētu novērst ar vienu vai dažiem tiesas procesiem, ja tiesa pēc biodegvielas ražotāju prasībām liktu valdībai apmaksāt biodegvielas ražošanu pēc pašas sastādīta cenrāža un pašas noteikto kvotu apmērā bez kādām atrunām.
Avots: www.nra.lv
