Priekšvēlēšanu cīņas un citi politisko partiju priekšnesumi Latvijā notiek uz aizlienētas naudas rēķina.

Partijas cīnās par tiesībām tērēt valsts budžeta naudu, kas ienāk no diviem avotiem. Cik nu iespējams, valdība savāc no nodokļiem, nodevām un naudas iekasēšanas dēļ valsts iedzīvotājiem uzspiestiem maksas pakalpojumiem, bet iztrūkumu valdība sedz no aizņēmumiem. Sistēma var pastāvēt tik ilgi, kamēr atradīsies kreditori, kuri kopumā aizdos Latvijai vairāk nekā saņems atpakaļ par Latvijas vecajiem parādiem. Tomēr – cik ilgi atradīsies kreditori, kas aizdos naudu aizvien tukšāku teritoriju pārvaldošai valdībai? Kredītprocenti par vismaz desmit miljardus eiro lielo valdības, pašvaldību un valsts un pašvaldību uzņēmumu kopējo parādu aug ātrāk nekā koki mērenā klimata joslas mežos. Saeimas vēlēšanas ir kārtējā reize, kas apliecina valsts iedzīvotāju skaita sarukumu, raksta NRA.lv.

Otrā pasaules kara radītais pārrāvums Latvijas Republikas Saeimu darbībā tika likvidēts 1993. gada 5. un 6. jūnijā, kad 1 118 316 Latvijas Republikas pilsoņi ievēlēja pirmo pēckara Saeimu. Tā pieņēma 5. Saeimas nosaukumu un apsolījās turpināt to, ko iesākuši četri Saeimas sasaukumi pēc valsts pasludināšanas un dibināšanas perioda, kad valsti pārvaldīja Tautas padomes un Satversmes sapulces vārdā. Kopš 5. Saeimas vēlēšanām balsojušo cilvēku skaits samazinājies par praktiski 100 tūkstošiem pilsoņu. Valsts iedzīvotāju skaits rucis ievērojami straujāk, jo vismaz pagājušā gadsimta 90. gados valsti pameta tie, kuri negribēja vai nedrīkstēja kļūt par Latvijas Republikas pilsoņiem. No otras puses, nepilsoņi ir rezervuārs pilsoņu skaita papildināšanai naturalizācijas kārtībā.

Vēlētāju skaits atspoguļo ne vien atlikušo balsstiesīgo pilsoņu skaitu, bet arī noskaņojumu: vilšanos pārāk sakāpinātajās gaidās attiecībā pret 5. Saeimu un vēl jo vairāk sakāpinātajās gaidās 2002. gadā, kad partija Jaunais laiks ar Einaru Repši priekšgalā nodrošināja gandrīz tikpat balsotāju (ne balsotājus par konkrēto partiju, bet cilvēkus ar ticību, ka jāiet un jābalso, jo notiek kaut kas izšķirošs), cik bija pirms vairāk nekā desmit gadiem; izskatās, ka vēlēšanu norisē nevarēja iesaistīt tikai kopš tā laika mirušos. Šiem svētkiem sekoja paģiras – balsojušo cilvēku nepārspētais minimums 2006. gadā, kam 2014. gadā balsojušo skaits ir diezgan tuvs citu iemeslu dēļ. Šie iemesli ir iedzīvotāju izmiršana un izceļošana. Ārzemēs vajadzīgas lielākas pūles nokļūt līdz Saeimas vēlēšanu iecirkņiem no Latvijas pilsoņu tagadējās mītnes nekā tepat Latvijā, bet tas droši vien nav galvenais. Vēl būtiskāka ir cilvēku izvēle iekļauties jaunās mītnes zemes sabiedrībā, jo nepatikai pret Latviju varētu būt arī pamatoti iemesli.

Principiālo nebalsotāju grupa ir manāma arī tepat Latvijā. Diez vai balsstiesīgo pilsoņu skaits varēja sarukt par 50 tūkstošiem viena gada laikā starp 10. Saeimas vēlēšanām 2010. gadā un 11. Saeimas ārkārtas vēlēšanām 2011. gadā. Pēdējās vēlēšanās nobalsojušo skaits uzrāda līdzsvara punktu starp vilšanos partijās un mobilizāciju Ukrainas notikumu dēļ. Patiešām, mazs balsotāju skaits jebkurā valstī var izrādīties vilinājums šo valsti pakļaut ar spēku cerībā, ka valsts iedzīvotāji nepretosies.

Balsotāju skaita sarukums 2006. gadā liecina, ka cilvēki neļāva sevi nopirkt ar treknajiem gadiem – ar caurmērā ļoti labu dzīvi kaut uz parāda, ko apliecina Latvijas iedzīvotāju un uzņēmumu kopējo parādu pieaugums no 1,85 miljardiem eiro atbilstošam latu daudzumam 2002. gadā līdz 12,27 miljardiem eiro jau 2006. gadā. Treknie gadi jeb privāto parādu audzēšana pēc tam turpinājās, kamēr tos nācās aizvietot ar Latvijas valsts parādu lēcienu. Pēdējos gados privāto parādu atlikums dilst, bet caurmērā dilst lēnāk par valsts parādu pieaugumu. Valsts kases uzrādītie 8,83 miljardi aizņēmumu ir tikai daļa no parādiem, kurus pamanījusies izveidot valsts un pašvaldības. Jānorāda tomēr, ka daļa Valsts kases parādu ir līdzsvarota ar Valsts kases aktīviem.

Ļoti būtisks, bet grūti tverams Latvijas parāds ir ES palīdzības fondu piešķīrums it kā ar nosacījumu, ka līdz 2020. gadam Latvijai jākļūst spējīgai pašai segt vismaz savas vajadzības, pat ja ne vienā rāvienā kļūt par ES donorvalsti, kas uzturēs Ukrainu. Latvijā tam gan netic un vairs nesaprot, kā varētu dzīvot bez ES dāvinātās naudas. Uz 12. Saeimu pretendējošo partiju priekšvēlēšanu kampaņas un programmas neko daudz neatšķīrās no tiem solījumiem attīstīt, veicināt un nodrošināt, kādi tika doti pirms 5. Saeimas vēlēšanām. Par šādu solījumu izpildi nākamā vai kāda no nākamajām Latvijas valdībām sāks domāt tad, kad nevarēs dabūt kārtējo naudas aizdevumu.

***

VIEDOKĻI

Jānis Skvarnovičs, Rīgas kuģu būvētavas valdes priekšsēdētājs

– Rezultāti kopumā pārsteidzoši nav, tomēr cerēsim, ka Vienotība ir dabūjusi mācību un turpmāk vairāk ieklausīsies uzņēmējos. Vienotība taču cerēja pārņemt Reformu partiju ar visiem tās vēlētājiem, bet tas nenotika. Lai nu tagad Vienotība patiešām izpilda to, ko solījusi, sākot ar nodokļu nemainīšanu biežāk kā reizi gadā. Lai veicina investīciju piesaisti, laužot sabiedrības noskaņojumu, ka rūpniecību mums nevajag, ka tā ir kaut kas pārāk netīrs. Lai savlaicīgi gādā par darbaspēka piesaistīšanu.

Jānis Jenzis, restorānu ķēdes īpašnieks:

– Tagad svarīgi ir maksimāli ātri izveidot koalīciju un valdību, lai Latvija spētu pilnvērtīgi aizvadīt savu prezidentūras laiku un iekļaut ES darba kārtībā Latviju interesējošus jautājumus. Ilgākā termiņā svarīga ir stabilitāte nodokļu politikā kā priekšnoteikums attīstībai. Par otru attīstības balstu jākļūst ES struktūrfondu naudai. Cik gadus jau stāstām viens otram, ka Rīgā vajadzīgs starptautisks konferenču centrs, bet vajadzētu taču beidzot salikt kopā valsts, privāto un ES naudu, lai projektu realizētu.

Henriks Danusēvičs, Latvijas Tirgotāju asociācijas prezidents:

– Pārsteigumu nebija. Esošā koalīcija līdz šim nav spējusi saklausīt mazo cilvēku un arī mazos uzņēmējus. Tā vairāk atbalstījusi bagātos, un diez vai kas mainīsies. Tāpat vēlētāji gājuši ierasto ceļu – balsojuši par savējiem, maz izvērtējot programmas. Ekonomikas vietā tika ielikta ārpolitiska. Valdošās partijas pirms vēlēšanām sabiedrību biedēja ar trešo kolonnu, par kuru patiesībā nobalsoja ļoti maz. Tas nozīmē, ka cilvēki nevēlas konfrontāciju un patiesībā ir valstij lojāli. Tāpēc pilnīgi lieki bija ar pirkstu bikstīt – cerams, ka to sapratīs visi politiskie spēki.

Arnis Kluinis