Latvijas lauksaimnieki šobrīd atrodas neapskaužamā situācijā saistībā ar Krievijas noteikto embargo. Mūsu lauksaimnieki cieš zaudējumus, samazinājies piena produktu noietu tirgus, strauji kritušās cenas, dārzeņu audzētājiem jākonkurē ar Polijas tirgu, kā arī ilgstoši nākas strādāt ar zaudējumiem. Lauksaimnieki būtībā atrodas uz izdzīvošanas robežas un ja nekas netiks darīts lietas labā, tad, visticamāk, lauksaimniekiem būs jāpieņem izšķirošs lēmums.
Nav noslēpums, ka lauksaimniecības nozare pēdējo mēnešu laikā tikusi pakļauta īpaši smagiem pārbaudījumiem un izdzīvot šajā cīņā bez atbalsta spēs tikai paši stiprākie jeb tās saimniecības, kurām ir ietaupījumi un kas spēj tirgot pienu zem pašizmaksas. Jo tieši cerība, ka valdība pildīs savus solījumus par atbalsta piešķiršanu lauksaimniekiem, ir tas, kas neļauj nolaist rokas un attur zemniekus no likvidācijas.
Vissmagāk, nenoliedzami, klājas piensaimniecībai, jo tā ir pati inertākā lauksaimniecības nozare. Šeit nav iespējama situācijā, kurā govis barot taupīgāk vai izlaist slaukšanas reizi, lai samazinātu izmaksas. Valdībai jāapsver sekojoši risinājumi – iejaukšanās piena tirgū, kas paredz atjaunot tirgus intervenci – ES jāsāk iepirkt rezerves jeb piena produktus, ko nav iespējams pārdod esošajā tirgū. Pēc tam ar eksporta subsīdiju palīdzību produktus var realizēt uz trešās pasaules valstīm.
Krīze smagi skārusi arī Latvijas lauksaimnieku konkurētspēju ar citām ES valstīm. Kamēr citas valstis veic vietējā tirgus aizsardzības pasākumus, maksimāli veicina sava produktu patēriņu, modernizē ražošanu, Latvijas lauksaimnieki ir atkarīgi no valdības lēmumiem. Mūsu zemniekiem ir ievērojami mazāki resursi investīcijām, kā rezultātā konkurētspēja ar Eiropas valstīm samazinās, nemaz nerunājot par lēto poļu augļu un dārzeņu ieplūšanu vietējā tirgū.
Lauksaimnieki ir snieguši ievērojamu ieguldījumu valsts ekonomikā, nodrošinājuši cilvēkus ar darba vietām un apgādājuši uzņēmumus ar izejvielām. Daudziem no lauksaimniekiem lopkopība ir vienīgais veids kā apgādāt savu ģimeni, nopelnīt naudu un nodrošināt izdzīvošanu lauku vidē. Šobrīd, kad lielāka daļa cilvēku darba meklējumos aizplūduši uz pilsētām, lauksaimniekiem sava zeme un lopi ir vienīgais, kas notur viņus laukos, jo, nenoliedzami, krīze un valdības vienaldzība nostāda viņus grūtas izvēles priekšā – palikt un cīnīties vai doties meklēt laimi pilsēta? Šeit pat netiek apspriests jautājums par to, vai lauksaimniekiem ir izvēles, jo laukos darbu atrast ir grūti un izdzīvošana ir daudz skarbāka kā pilsētvidē.
Kamēr valdība novilcina lēmumu pieņemšanu, lauksaimnieku izdzīvošana atrodas sabiedrības rokās. Tikai ar savu atbalstu, iepērkot Latvijā ražotus produktus, mēs varam sniegt vismaz kaut kādu cerību Latvijas lauksaimniekiem un parādīt, ka mums šī nozare rūp.
Saistošajām ministrijām ir jāatrod ceļi, kā atbalstīt lauksaimniecības nozares atbalstu. Valdībai ir jāspēj aizstāvēt savas valsts ražotāju intereses un iestāties par viņu pastāvēšanu. Pirmais un būtiskākais solis šajā situācijā ir steidzīgi pieņemt Zemkopības ministrijas sagatavotos Ministru kabineta noteikumus par lauku attīstības investīciju pasākumiem, neatliekot šī jautājuma izskatīšanu uz vēlāku laiku. Savlaicīga lēmuma pieņemšana ir lauksaimniekiem nozīmīga,ņemot vērā to, ka tas nav tikai jautājums par investīciju pasākumiem, bet jautājums par izdzīvošanu un nozares pastāvēšanu. Lauksaimniecība atrodas uz izšķirošas robežas, kurā ilgāk vairs nav iespējams gaidīt.
