Pagājušajā nedēļā Latvijā ieradās mūsu stratēģiskie sabiedrotie – ASV karavīri. Gaisa telpā un Baltijas jūrā ir pastiprināta NATO spēku klātbūtne. Latvijas zemessardzē ir liels brīvprātīgo pieplūdums un valdība ir gatava būtiski nostiprināt mūsu gaisa un sauszemes robežu drošību. Pienācīgs aizsardzības finansējums beidzot šķiet pašsaprotama prioritāte un cilvēki tā atbalstam vāc parakstus. Visu vecumu un visdažādāko profesiju cilvēki, arī tie, kas agrāk politiku uzskatīja par garlaicīgu sarunu tēmu, tiekoties runā par Latvijas drošību. Pat mans draugs, astoņgadīgais Robītis to ir apspriedis ar saviem klases biedriem.
Arī daudzu drošības analītiķu un politikas komentētāju vārdos dzirdam rūpes, brīdinājumus, prognozes – Latvija ir Rietumu alianses vājākais posms un Putina nākošais mērķis var būt Latvija. Lielākoties gan pašmāju, gan ārvalstu komentētāji šo risku saista ar lielo krievvalodīgo iedzīvotāju īpatsvaru Latvijā un šķietami plašajām tirdzniecības, tranzīta un enerģētikas svirām, kuras ir Krievijas rīcībā.
Par tirdzniecības, tranzīta un enerģētikas jomām ir vieglāk spriest, jo tās ilustrē statistiskas analīzes. Turpretī par krievvalodīgo Latvijas iedzīvotāju noskaņojumu, vērtību sistēmu un saitēm ar izcelsmes valsti kejo daudz mītu un ir maz pētījumu, kas sniegtu pamatotu kopskatu. Tāpēc SKDS nesen veiktā aptauja par Latvijas iedzīvotāju attieksmi pret Krievijas rīcību Ukrainā radīja visai plašu rezonansi pat starptautiskajā presē.
36% Latvijas krievvalodīgo uzskata Krievijas bruņoto iesaistīšanos notikumos Ukrainā par neattaisnojamu un vēl 21% nav viedokļa. Tātad par spīti masīvajai šovinistiskajai propagandai, kas gāžas pār mūsu krievu līdzpilsoņiem pa visiem iespējamajiem plašsaziņas līdzekļu kanāliem, lielākā daļa neatbalsta putinistu avantūru.
Acīmredzot daudzi Latvijas krievi saprot, ka Putins mēģinās iesaistīt viņus, kā bandiniekus savā impērijas atjaunošanas shēmā. Šī aptauja parāda, ka viņi negrib būt ne bandinieki Krievijai, ne «piektā kolonna» Latvijā. Un es ļoti ceru, ka vairākums krievvalodīgo negrib «zaļo vīriņu» ierašanos Latvijā. Savulaik žunālists Andrejs Mamikins pat rosināja vest Latvijas krievus ekskursijās uz Krieviju, jo «padzīvojot nedēļu Maskavā, pat viskaislīgākais mūsu valstiskuma ienaidnieks kļūs par vislielāko Latvijas fanu un sāks mīlēt mūsu valsti nevis spiestā kārtā, uzspiesti un mākslīgi» un ekskursantiem atgriežoties,»viņi skūpstīs Rīgas Centrālās stacijas peronu un viņiem pat latviski runāt sagribēsies».
Šodien pat šādas ekskursijas varētu būt liekas, jo koruptās autokrātijas bīstamību var sajust arī no liela attāluma. Šodien Krievijas iedzīvotāji jau meklē, kā patverties no putinisma Latvijā, nevis otrādi.
Protams, Latvijas sabiedrību joprojām šķeļ dažādā attieksme pret Latvijas valstiskuma būtību, vēsturi un krievu valodas lomu. Tomēr kopumā mūsu līdzpilsoņu vairākums ir imūni pret provokatoru aicinājumiem. Ždanokas-Gapoņenko nožēlojamie piketi to tikai atkārtoti apliecina.
Tajā pašā laikā man pietrūkst šī vairākuma pašorganizācijas un skaidri paustas attieksmes pret Eiropu satricinošajem un tās stabilitāti apdraudošajiem notikumiem, kuros mūs visus ir ierāvusi Putina agresīvā politika. Mani nepārsteidz Saskaņas centra politiķi, kuri attaisno Putina rīcību. Bet man, tāpat kā daudziem latviešiem būtu svarīgi sadzirdēt skaidras alternatīvas šim viedoklim no Latvijas eiropeiskajiem krieviem. Tas mazinātu spriegumu un ļautu mums vienam otru sadzirdēt. Tas paplašinātu to latviešu slāni, kas saprot, ka Latvijas krievi nebūt nav Putina aģenti (lai gan var kļūt par Putina upuriem).
Kamēr tie Latvijas krievvalodīgie, kas neatbalsta Putina politiku, klusēs un savā vārdā ļaus runāt Saskaņas centra politiķiem, tikmēr spekulācijas par Latviju, kā NATO un ES vājāko posmu turpināsies.
Sandra Kalniete, Eiropas Parlamenta deputāte
