Līdzās globālajām pārbīdēm gāzes biznesā nopietnas izmaiņas sākušās arī Latvijā. Viens no akciju sabiedrības “Latvijas Gāze” akcionāriem – Vācijas EO.N Ruhrgas nolēmis pamest Latvijas tirgu. Ekonomikas ministrija vērtē, vai valstij jāmeklē miljoni un akcijas jāatpērk, vai jāļauj, lai par kontrolpaketes turētāju mūsu tautsaimniecībai nozīmīgajā uzņēmumā iegūst Krievijas “Gazprom”, informē TV3 raidījums “Nekā personīga”.
Akciju sabiedrības Latvijas Gāze kontrolpakete kopš uzņēmuma privatizācijas 1997. gadā nav piederējusi nevienam no tās akcionāriem. 34 % ir Krievijas varai tuvā “Gazprom” rokās, 16 % Latvijas politiskajās aprindās ietekmīgā hokeja sponsora Jura Savicka pārvaldītajai ITERA Latvija, 2,77% mazajiem akcionāriem, bet lielākā akciju pakete pieder Vācijas gāzes kompānijai EO.N Ruhrgas – 47,23%.
Pirms nedēļas viesnīcā Radisson SAS Daugava notikusi “Latvijas gāzes” padomes sēde. Pārstāvji no uzņēmuma EO.N Ruhrgas bija ieradušies ar paziņojumu, ka viņi aiziet no Latvijas tirgus. Svarīgākais Latvijai un visiem gāzes lietotājiem – kurš pārpirks 47% Vācijas uzņēmuma akciju. EO.N Ruhrgas pārstāvis AS “Latvijas Gāze” padomē Ahims Zauls, kurš arī bija ieradies Latvijā, no jebkādiem komentāriem atteicās. Ekonomikas ministrija pēta, vai vāciešu akcijas atpirkt. Jau drīzumā par to varētu lemt arī valdībā.
Latvijas Gāzes akciju nominālvērtība ir 1 eiro un 42 centi. Tomēr uzņēmums strādā ar peļņu – pagājušajā gadā lielu daļu no 32,5 miljoniem eiro peļņas izmaksāja dividendēs. Kas nozīmē EO.N piederošo Latvijas gāzes akciju cena ir krietni augstāka par to nominālvērtību. Tiesības atpirkt EO.N. akcijas ir vispirms pārējiem Latvijas Gāzes īpašniekiem un tikai pēc tam pirkt akcijas varētu pieteikties arī valsts.
Otrs lielais akcionārs – “Gazprom” komentāros ir skops. Pārstāvniecības Latvijā ēkas vārti Mežaparkā žurnālistiem šonedēļ bija slēgti. Telefoniski Gazprom atbildīgais Jevgenijs Roldugins tikai vairākkārt atkārto – viss esot kārtībā, darbi notiekot pēc plāna un bez izmaiņām.
Arī tirgošanās objekta – “Latvijas Gāze” valdes priekšsēdētājs Adrians Dāvis ar žurnālistiem runāt negrib. Par iespējamo darījumu uzņēmums apgalvo, neko nezinot.
EO.N aiziešana no Latvijas sakrīt ar būtiskām pārbīdēm gāzes tirgū pasaulē. Notikumi Ukrainā rāda, ka gāzes tirdzniecība Krievija nav bizness, bet politika. Ceturtdien “Gazprom” vadība Kremlī paziņoja, ka gāzes cenu Ukrainai pacels par 80%. Bet jau sestdien Ukrainai pieprasīja atmaksāt 11 miljardus dolāru, kas ir četru gadu laikā Ukrainai piemērotās atlaides.
Iekarot Eiropas ekonomiku ar savu lēto dabas gāzi Krievija grib gan no ziemeļiem, gan dienvidiem un naudu tam nežēlo. Baltijas jūras gultnē Krievija būvē “Nord stream” jeb cauruļvadu Ziemeļu straume, kas savieno Krieviju un Vāciju, apejot nepaklausīgo Ukrainu.
Eiropas dienvidos top divi gandrīz identiski projekti. Pirms diviem gadiem Krievija sāka Dienvidu Straumes jeb South stream projekta būvi, lai apsteigtu Eiropas plānus – gāzes vada “Nabucco” celtenicību. Krievija no līdzdalības Eiropas projektā atrunāja gāzes lielvalsti Azerbaidžānu. Nu Eiropas projekts sarucis un stiepsies tikai no Turcijas līdz Austrijai.
Eksperti rēķina, ka Krievijas gāzes cauruļvads būs divreiz dārgāks nekā projekts NABUCCO, kura izmaksas lēstas līdz 15 miljardiem eiro. Tas apliecina Krievijas vēlmi noturēt savu energoietekmi Eiropā par katru cenu.
Kā stāsta gāzes tirgus pētnieks Reinis Āboltiņš, ir projekti, kur ir grūti rast tādu tīru ekonomisku pamatojumu, kur var pierādīt, ka diezgan ātri ieguldot 10 miljardus eiro mēs precīzi tādā un tādā laikā atgūsim tos, jo mums aprēķini ir tādi, ka mēs gāzi pārdosim par tādu un tādu cenu un dabūsim atpakaļ tik un tik gados. “Vienmēr ir kaut kādas interese un ne jau velti Krievijas kapitāls centies ienākt iekšā arī daudzās svarīgās valstīs, kas ir ES dalībvalstis un kur notiek dabas gāzes padeves tranzīts un sadale. Kur ir svarīgi dabasgāzes sadales punkti Eiropā. Gan Austrijas, gan Ungārijas divi ļoti izteikti gadījumi,” stāsta speciālists.
Krievijas gāzei ir alternatīvas, tomēr ar tām ir par maz. Norvēģijas gāzes piegādes Eiropai kopš Ukrainas krīzes sākuma jau sasniegušas savu maksimumu. No konfliktu nomocītās Lībijas un Alžīras piegādes klibo. Vislielākās cerības – ASV slānekļa gāzes piegādes. Bet to uzņemšanai jāizpilda vairāki darbi – jābūvē sašķidrinātās gāzes termināļi un savā starpā ar cauruļvadu sistēmām jāsaslēdz Eiropas valstis.
Latvijai, Igaunijai un Lietuvai vienīgais savienojums ir ar Krieviju. Ne ātrāk par 2018. gadu varētu būt uzbūvēts Lietuvas savienojums ar Poliju, kas ļautu piekļūt Eiropas gāzei. Pilnībā no Krievijas atkarīgā Bulgārija steidz būvēt savienojumu ar Serbiju. Rīkojas arī citi – nesen izveidots savienojums starp Poliju un Čehiju. Slovākija tikko atvērusi savienojumu ar Ungāriju. Vācija pa jauniem cauruļvadiem šobrīd var sūtīt gāzi uz Itāliju, Čehiju un Poliju. Notikumi Ukrainā Eiropas vēlmi meklēt citus gāzes piegādātājus būtiski paātrinājuši, jo gāzes piegāžu drošums ietekmē arī kopīgo valstu drošību.
