Kopš 18.februāra pēcpusdienas, kad uzzināju par Berkuta uzbrukumu Maidanam un nogalinātajiem, staigāju ar kunkuli krūtīs. Šī smaguma sajūta palielinājās ar katru nākamo stundu, pieaugot vardarbībai un nogalināto skaitam. Beidzot šorīt ir nedaudz vieglāk, jo ir parādījies cerību stariņš, ka vardarbība ir apturēta un Ukrainā notiek pavērsiens normalizācijas virzienā. Janukovičam vairs nav parlamentārā vairākuma, jo vakar vēlu vakarā Rada ar 236 deputātu balsīm pieņēma lēmumu, kas aizliedz pielietot spēku pret demonstrantiem, atsauc uz kazarmām speciālo policijas spēku un karaspēka vienības un aizliedz ieviest ārkārtas stāvokli vai uzsākt pretterorisma operācijas bez Radas lēmuma. Arī karavīri dažādās Ukrainas pilsētās sāk nostāties tautas pusē.
Abi ar Ojāru Kalniņu ielidojām Kijevā un tūlīt mūs sagaidīja ziņa, ka neskatoties uz it kā noslēgto «pamieru», snaiperi jau nošāvuši 11 protestētājus. Jau bija ieradušies Polijas, Vācijas un Francijas ārlietu ministri, lai piespiestu Janukoviču atteikties no vardarbības. Kamēr eiropieši meklēja izeju no krīzes, tikmēr Medvedevs paziņoja, ka Krievija naudu Ukrainai nedos, kamēr valstī netiks ieviesta kārtība. Tas bija tiešs uzmundrinājums Janukovičam turpināt uzsākto. Kamēr bijām vēstniecībā, nemitīgi ienāca vispretrunīgākās ziņas par režīma gatavošanos izšķirīgajam uzbrukumam Maidanam vakarā ap septiņiem. Nacionālās pretošanās štāba ārlietu koordinators, bijušais ārlietu ministrs Boriss Tarasjuks izsūtīja vēstniecībām lūgumu atvērt savas durvis ievainotajiem un tiem sniegt palīdzību. LTV žurnālistiem lūdza atstāt viesnīcu, jo tā tika evakuēta. Centrālā pilsētas daļa ap Maidanu uz dažām stundām sāka tukšoties. Bija redzami tikai reti gājēji. Arī mūsu iepriekš norunātās tikšanās ar opozīcijas līderiem Kličko un Tarasjuku tika atceltas, jo tika sasaukta ārkārtas Radas sēde. Taču vēl pēc kāda laika paklīda ziņa, ka tā ir atcelta, jo spīkeris aizslēdzis sēžu zāli.
Tik saspriegtā un neskaidrā situācijā baumu izplatīšanās ir nenovēršama. Gan par karaspēka pārvietošanos, gan par slepenām politiskām vienošanām, kuras tiek slēgtas starp dažādām grupām un spēkiem. Piemēram, man bija iespēja redzēt karti, kurā iezīmēta neatkarīga Rietumukrainas valsts. Dzirdēju arī stāstu par Austrumukrainas industriālo pilsētu trijstūri, kurā varētu izveidot kaut ko līdzīgu Moldovas Piedņestrai, kur tad Januka varētu patverties. Tomēr, neskatoties uz ļoti neskaidro un mainīgo situāciju, mums izdevās satikties ar virkni deputātu un ekspertu, tai skaitā bijušo ārlietu ministru Volodimiru Ohrizko. Viņš saistīja cerības uz politiska noregulējuma sākumu ar Radas ārkārtas sēdi. Taču lēmuma pieņemšanai bija nepieciešams kvorums – 226 deputātu klātbūtne. Janukoviča atbalstītājiem boikotējot parlamenta sēdi, tāds nebūtu iespējams. Lai arī trenēta diplomāta valodā, tomēr Ohrizko neslēpa, ka nu jau kādu mēneši ukraiņi vairs netic Eiropas Savienības un ASV vēlmei patiešām kaut ko darīt. Viņš mūs pārliecināja, ka pilsoņu kara Ukrainā nebūs, jo šis ir koruptas varas konflikts ar tautu nevis konflikts starp Ukrainas austrumu un rietumu iedzīvotājiem. Arī sarunas ar cilvēkiem Maidanā un par hospitāli pārvērstajā Sv.Mihaila klosterī mums šo vērtējumu apstiprināja. Pēdējo mēnešu notikumi un vardarbība cilvēkus, īpaši jaunāko paaudzi, ir saliedējuši un radies jauns jēdziens krievvalodīgie Ukrainas nacionālisti jeb patrioti. Ohrizko mūs lūdza ES institūcijās izmantot Latvijas ietekmi, lai veicinātu Rietumi izpratni par Krievijas patiesajiem ģeopolitiskajiem mērķiem.
Eiroatlantiskā institūta pētniecības direktors Oleksandrs Suško ar akadēmiskajai videi raksturīgo atklātību, mūs iepazīstināja ar šodien paredzētās Radas sēdes aizkulisēm. Lai varētu pieņemt izšķirīgos lēmumus par vardarbības apturēšanu, tad konstitūcijas maiņu un pagaidu valdības izveidošanu, no Janukoviča Reģionalās partijas vajadzīgas 45 balsis. Pagaidām bija 20 un lēmums atkarīgs no tā, ko nolems oligarhs Rinats Ahmetovs – ja viņš turpinās atbalstīt Janukoviču, tad vairākuma Radas lēmumam nebūs. Par ko izšķīrās Ahmetovs, var spriest no vēlākā deputātu balsojuma. Kamēr runājām ar Suško, tikmēr vēstniece Argita Daudze mums izkārtoja tikšanos ar deputātu Ruslanu Lukjančuku, Ukrainas – Latvijas parlamentārās draudzības grupas vadītāju. Viņš piekrita mūs pusslepus pa aizmugures durvīm ievest Radā.
Pa ceļam uz parlamentu piebraucam tur, kur sākas Maidans. Mums abiem ar Ojāru Kalniņu tas bija tik nozīmīgs brīdis. Spīdēja saule un dienas skaistums tik ļoti kontrastēja ar apkārt notiekošo. Tur cilvēki gatavojās iespējamai kaujai vakarā. Vīri atjaunoja naktī papostītās barikādes. Sievietes lauza bruģi un krāva kārtīgās kaudzītēs, lai kaujas laikā būtu parocīgi paņemt un sviest. Citas sēdēja uz improvizētiem sēdekļiem un drupināja pudelēs putoplastu. Vaicāju, kam tas domāts. To apliešot ar degmaisījumu. Vēlēju, lai Dievs viņus sarga. «Tādi necilvēki! Nogalina pavisam jauniņus puikas,» ar asarām acīs viņa teica.
Ap parlamenta kvartālu bija izveidots drošības kordons. Berkuta kaujinieki kā melna līnija apsargā ēku. Ar interesi domāju, kā tiksim iekšā un vai tiksim ārā. Lukjančuks iznāca līdz pirmajam priekšpostenim un autoritatīvā balsī nokomandēja, lai ielaiž auto, jo tajā esot Eiropas Parlamenta deputāti. Virsnieks gan mēģināja kaut ko iebilst, taču tomēr ceļu atbrīvoja. Tā ar pavēlēm, klaigāšanu un pārliecinošiem roku žestiem mūsu draugs izstūma mūs cauri vairākiem posteņiem. Kaujinieki apmulsuši blisināja acis maģiskā «evroparlament» priekšā. Ja pie pirmā posteņa es vēl iegrābu somā, gatava rādīt savu EP apliecību, tad tālāk es jau biju sapratusi spēles noteikumus un ar augsti paceltu galvu tik devos cauri sargu pulciņam.
Radas sēdē bija izsludināts pārtraukums, kas ieilga, jo vēl arvien trūka vajadzīgā deputātu skaita. No diplomātu ložas vērojām zāli. Tā bija kā sadalījusies divas daļās. Opozīcijas puse bija aizpildīta. Janukoviča Reģionu partijas vietās sēdēja tikai mazs pulciņš. Tie bija deputāti, kas jau bija paziņojuši par savu aiziešanu no partijas. Lukjančuks bieži runāja pa telefonu un lasīja ziņas. No viņa uzzinājām, ka Iekšlietu ministrs izdalījis milicijai ieročus un devis atļauju tos lietot bez vilcināšanās un ka Ukrainas ziņu aģentūra izplatījusi varas iestāžu aicinājumu iedzīvotājiem vakarā un nākamajā dienā neatstāt savas dzīves vietas. Kad devāmies projām, tad sēde vēl arvien nebija sākusies. Līdz kvorumam trūka kādi astoņi deputāti. Ap desmitiem vakarā kad beidzot biju viesnīcā, tiešraidē pieredzēju Radas balsojumu, aplausus un ar aizkustinājumu klausījos, kā deputāti dziest Ukrainas himnu. Tas bija vēsturisks lēmums, kas paver ceļu parlamentārās republikas atjaunošanai un pagaidu valdības izveidošanai.
No Radas devāmies uz Svētā Mihaila, Kijevas aizbildņa klosteri, kuru baznīcas galva Filarets ir atļāvis pārveidot par hospitāli. Mūs pavadīja jauna, skaista meitene, brīvprātīgā, kura koordinē medicīnisko palīdzību. No viņas uzzinājām, ka šajās asiņainajās dienās vienā laikā strādā ap 100 ārstu. Citi 100 atpūšoties. Prasīju, cik ilgi viens ķirurgs operē. Viņa skumji pasmaidīja: «Daži operē jau četrdesmit astoto stundu. Kā karā.» Tūlīt aiz klostera vārtiem sievietes, turot rokā papīra lapu ar iezīmētu bultu veidoja tādu kā koridoru. Prasīju, kam tas domāts. Lai rādītu virzienu automašīnām, kas ved ievainotos, medikamentus, ēdienu, humanitāro palīdzību. Satiksme tiešam bija intensīva. Pagalmā cilvēki kustējās kā skudras un katrs zināja, kas jādara. Vieni šķiroja apģērba, dvieļu un palagu pakas, kas domātas Maidana atbalstītājiem, kas atbraukuši no citām Ukrainas daļām. Citi iznēsāja ūdeni un smērēja sviestmaizes. Klosterī ir iekārtota improvizēta telts ēdināšanai. Ir duša, kur var nomazgāties un telpas, kur atpūsties.
Mūs ieveda arī slēgtajā daļā, kur strādā mediķu brīvprātīgie izpalīgi. Tur šķiro cilvēku saziedotos medikamentus. Operāciju bloku un pēcoperācijas palātas, protams, mums apmeklēt nebija tiesību. Biju saņēmusi, īsziņu no Rutas Dimantas, kas prasīja, kā vislabāk palīdzēt Ukrainai. Ziedot.lv esot gatavi sākt vākt līdzekļus. Tāpēc prasīju koordinatoriem, ko mums darīt. Diemžēl, likums aizliedzot pieņemt finansējumu no ārvalstīm. Oficiālās iestādes traucējot arī pieņemt medikamentu palīdzību. Zāles, kuras ir nopērkamas bez stingrās uzskaites receptēm, esot pietiekamā daudzumā, taču trūkstot anestēzijas un pretsāpju līdzekļi. Ir jāmeklē risinājums, kā saziedoto nodot tiem, kam vajadzīga palīdzība, taču tikmēr Ziedot.lv jau varētu sākt ziedojumu vākšanu.
Katedrālē satikām svētos tēvus. Vienam sejā bija tikko aizdzijušas rētas no sprāgušas granātas šķembām. Viņam bija laimējies, ka tās netrāpīja acī. Abi ar Ojāru Kalniņu stāstījām, ka 1991.gadā Rīgā bija barikādes un mūsu galvenajā katedrālē arī bijām iekārtojuši karalauka hospitāli. Svētais tēvs bija sašutis, ka specvienību karavīri šodien sašāvuši riepas 30 ātrās palīdzības mašīnām. «Dikari! Nekristi!» Mirušos veduši brīvprātīgie un tepat klostera pagalmā saguldījuši. Svētais tēvs pie kritušajiem. Zem pieticīgas nojumes turpat uz zemes rindā salikti apsegti ķermeņi. Apkārt daudzu kāju nomīdīta melna zeme. Tur bez pārtraukuma nāk, stāv un sēro kijevieši. Arī mēs stāvam un sērojam. Prātam un sirdij neaptverami, ka miera laikā režīms var degradēties līdz tādam barbarismam, kā karam pret paša tautu. Pavisam atvests divdesmit viens mirušais. Daļu jau paņēmuši tuvinieki. Palikuši neatpazītie. Garīdznieks stāsta, ka visiem šautas brūces galvā vai sirdī. Tie nav nejauši upuri, jo ir profesionāli mērķēts un trāpīts.
Klosterī redzētais mūs tik ļoti saviļņo, ka, neskatoties uz brīdinājumiem, dodamies uz Maidanu. Līdz Maidanam ir jāiet tik pāris kvartālu. Turp plūst daudz cilvēku, nesot ūdens pudeles un pārtikas saiņus. Kad sākusies vardarbība, katru pievakari savlaicīgi cenšas nodrošināt maidaniešus ar visu nepieciešamo, lai viņi var turēties pēc iespējas ilgāk. Pie kādas mājas Argita Daudze apstājas un pastāsta, ka no rīta te nošauti četri cilvēki. Ir pilnīgi sirreāla sajuta. Jutos atkal kā barikāžu laikā. Neievainojama. Redzot mūsu ārzemniecisko izskatu, Maidana sargi mūs pāris reizes aptur, taču izdzirdējuši, ka esam no Latvijas, tūdaļ ļauj iet tālāk. Ejam starp teltīm, kuras tik daudzkārt esam redzējuši televīzijas ekrānos. Es būtu gribējusi cieši un ilgi skatīties Maidana aizstāvju sejās, lai tās apbrīnotu, apbrīnotu, apbrīnotu, taču apzinos, ka to nedrīkstu. Ka ir nepiedienīgi tik uzstājīgi izrādīt savu ziņkārību. Īpaši tāpēc, ka vīri un sievas gatavojas kaujai un nezina, ko nesīs šī nakts. Varbūt tā nes nāvi. Dzirdu, kā vīrs spēka gados sulīgā ukraiņu valodā kādam žurnālistam atbild: es nebaidos, ko tur vairs baidīties. Tuvojamies Neatkarības kolonnai. Netālu no tās ir skatuve, kur uzstājas Ukrainas izcilākie mūziķi un aktieri, kur runā politiķi un dzeju lasa dzejnieki. Tobrīd tā ir tukša. Uz tās stāv vien gaišās drānās tērpta Dievmātes figūra. Aiz skatuves uz neliela paaugstinājuma ir novietota balta vanna. Uz baltās emaljas spilgti izceļas sarkani asins traipi…. Slava Ukrainai! Varoņiem slava!
Sandra Kalniete, EP deputāte
