Vakar Kijevā Janukoviča režīms ir sācis īstu karu pret savu tautu. Šis brutālais uzbrukums un nevainīgi izlietās asinis piešķīra īpašu politisku un emocionālu vērtību fotoizstādei un koncertam, kas vakar notika Eiropas Parlamenta Jehudi Menuhina zālē.
Pianists Dmitro Sukhovienko sēdēja ar muguru pret klausītājiem. Tieši tāpat, kā visu pasauli aplidojušajā dziļi simboliskajā fotogrāfijā, kur vientuļš piānists spēlē mūziku līdz zobiem bruņotu Berkuta kaujinieku melnai sienai. Sukhovienko spēlēja Šopēnu un ukraiņu komponistu darbus un fonā uz liela ekrāna bija redzami spilgti fotomirkļi no tautas revolūcijas Kijevā.
Klātbūtnes sajūta bija pilnīga. Mēs visi zinājām, ka neilgi pirms koncerta Berkuta kaujinieki bija sākuši uzbrukumu Neatkarības laukumam, ka vardarbība tur turpinās arī koncerta laikā. Bija pirmie astoņi nogalinātie. Pirms koncerta, protams, runāja EP deputāti. Par solidaritāti, atbalstu, izteica līdzjūtību, taču šie vārdi uz Kijevā notiekošā slaktiņa fona izklausījās tik bezspēcīgi. Komisārs Fīle tikko bija beidzis telefona sarunu ar pagaidu premjerministru Serhiju Arbuzovu, kurā tas Fīlem bija apsolījis, ka vairāk upuru nebūs. Tukšs solījums, jo mēs visi zinājām, ka neskatoties uz asinīm, Eiropas politiķu telefona zvaniem, aicinājumiem pārtraukt vardarbību un atsākt politisko dialogu, pat brīdinājumiem par sankcijām, Janukovičs nav atsaucis ultimātu līdz pulksten 18.00 atbrīvot laukumu.
Bezspēcības sajuta bija briesmīga. Tā droši vien jutās Baltijas valstu draugi 1991.gada asiņainajā janvārī, noskatoties, kā Viļņā un Rīgā nogalina cilvēkus. Arī viņiem nebija nekādu iespēju iejaukties, ja Maskava ar tankiem un specvienību kaujiniekiem nolemtu iztīrīt Rīgu, Viļņu un Tallinu no barikādēm. Tomēr padomju režīms apstājās pēc pirmajiem Rietumu līderu zvaniem, kas sasniedza Gorbačovu. Drauds ar ekonomiskām sankcijām bija tik spēcīgs, ka Baltijas valstu brīvības cīnītājus neiznīcināja. Toreiz Padomija bija viena. Bez jebkāda ekonomiska un cita atbalsta no ārpasaules. Un tas atstāja Gorbačovu bez izvēles. Janukovičs nav viens. Aiz viņa stāv Krievija ar savu gāzes naudu un militārajiem muskuļiem. Bez tam, kā Putins, tā Janukovičs zina, kādas sekas var būt «mīkstčaulībai» – Padomijas sabrukums, rožu revolūcija Gruzijā, arābu pavasaris. Vakar Janukovičs ir pārgājis savu Rubikonu un viņam vairs nav ceļa atpakaļ, jo viņu, tāpat kā citus kritušos diktatorus, gaida tiesa un sods par noziegumiem pret paša tautu. Tāpēc viņa uzvarai vai zaudējumam jābūt totālam. Tā ir cīņa uz dzīvību un nāvi. Ja uzvarēs Janukovičs, tad apglabās mirušos, pārpildīs cietumus un laimīgi būs tie, kas paglābsies būs bēgļi Eiropā.
Eiropas Savienības bezzobainā pozīcija, kas īpaši skaidri parādījās nesenajā ārlietu ministru sanāksmē, manī rada kauna sajūtu. 2008.gada vasarā, kad Krievija iebruka Gruzijā, pateicoties Baltijas valstu un Polijas neatlaidībai, izdevās iekustināt Eiropu politiskam spiedienam un aktīvai diplomātijai. Šoreiz Eiropas Savienības «profils» ir ļoti zems, nepieļaujami zems. Man ir kauns par mūsu ērto bezzobainumu. Kuram eksporta tirgi, citam gāzes adata, trešam bailes «Ko teiks Krievija?» un tikmēr Ukrainā izvēršas vardarbība. Labi, ka Latvijas ārlietu ministrs beidzot pēc ieilgušām frāzēm «ar pieaugošu satraukumu sekojam, paužam nožēlu un aicinām visas puses…» sapratis, ka jārosina ES ieviest sankcijas pret atbildīgajiem. Ko domā valsts prezidents, vispār neviens nav dzirdējis.
Ko darīt? Janukoviča režīma īstenotā vardarbība ir ne tikai stingri jānosoda, bet arī nekavējoties jāpielieto sankcijas pret režīma amatpersonām un viņu finansētājiem – tai skaitā anulējot vīzas un iesaldējot kontus Eiropas bankās. Un šis īpaši attiecas uz Austrijas, Kipras un Latvijas bankām, kuras kontrolē arī Ukrainas oligarhi. Eiropas ālietu ministriem ir jāizsauc Ukrainas vēstnieki un jāizskaidro, cik sāpīgas un mērķētas būs sankcijas pret režīmu. Eiropas sabiedriskajiem un politiskajiem līderiem ir skaidri un noteikti jādemonstrē solidaritāte ar Ukrainas tautu – gan simboliskā līmenī (atbalsta akcijas un vizītes Ukrainā), gan praktiskā līmenī (mediķu palīdzība, vardarbībā cietušo atbalsta fonds utml.)
Svētdien beidzas Olimpiāde. Putina rokas vairs nesaistīs olimpiskā mierneša tēls. Viņš varēs steigties palīgā savam domubiedram un diktatora amata brālim Janukovičam. Vai arī to ES līderi noskatīsies un neies tālāk par stingriem politiskiem paziņojumiem. Laiks rīkoties!
Sandra Kalniete, Eiropas Parlamenta deputāte
