Pēdējo pāris mēnešu laikā skaļākie piemēri ir gan Krievijas investoru ienākšana Rīgas piena kombinātā, Rīgas ostas tranzīta kompānijas ManTess pārdošana nīderlandiešiem, Pūre Food pārdošana Beļģijas koncernam “Puratos”, raksta NRA.lv.

Aivars Žimants, bijušais “Pure Food” īpašnieks skaidro, ka uzņēmuma straujai izaugsmei nepieciešamas lielas investīcijas, bet bankas naudu solījušas pa nelielām daļām. Tāpēc vienīgā izvēle esot bijusi piesaistīt stratēģisko investoru – proti – uzņēmumu pārdot. Cauri visam krīzes laikam uzņēmums strādājis ar pieaugošu apgrozījumu un peļņu, 75-80% no saražotā tiek eksportēts. Darījuma summu gan netiek atklāta, bet rēķinot uzņēmuma vērtību pēc gada pārskata datiem tā varētu būt no 5 līdz 10 miljoniem latu. Uzņēmuma nu jau bijušie īpašnieki ir pārliecināti – ka pārdošana būs solis uz uzņēmuma tālāku attīstību.

Uzņēmumi, kuriem Latvijā kļuvis par šauru un kuriem nepieciešami līdzekļi un atbalsts starptautisko tirgu iekarošanai vai uzņēmumi, kuri nonākuši finanšu grūtībās – kā risinājumu izvēlas uzņēmumu pārdošanu. Banku augstskolas rektore Tatjana Volkova norāda, ka šādu ceļu Latvijas uzņēmumi izvēlas, jo Latvijā nav pietiekami attīstīti citi ārējās finansēšanas veidi – biznesa eņģeļi, riska kapitāla fondi. Vaicāta, vai banku pašreizējā piesardzīgā kreditēšanas politika spiež Latvijas uzņēmējus pārdot savus uzņēmumus – Volkova atzīst, ka ir zināms pamats tādam apgalvojumam.

Finanšu sektorā – šobrīd gandrīz visi pakalpojumu sniedzēji un bankas pieder ārvalstu kapitālam. Pēdējos 10 gados no redzamākajiem 16 pārdotajiem Latvijas pārtikas ražotājiem– 13 tikuši pārdoti ārvalstu investoriem. Skaļākie vārdi te ir Spilva, Dobeles dzirnavnieks, Cido Grupa, Jēkabpils piena kombināts, Rīgas Piensaimnieks, Triāls, Latvijas Balzams – ir pārdoti ārzemniekiem.

Arī mazumtirdzniecībā – no 14 pārdotajiem uzņēmumiem 12 ir tikuši nevis vietējam, bet ārvalstu kapitālam. Līdzīga situācija vērojama arī mežsaimniecības un kokapstrādes nozarē, kur no 10 pārdotajiem uzņēmumiem – 7 tikuši ārvalstu investoriem.

Fakts, ka Latvijas uzņēmumus uzpērk arvien vairāk ārzemju kapitāls un nevis vietējie uzņēmēji esot saistīts gan ar uzkrātā kapitāla trūkumu Latvijā, gan ar globalizāciju. Mikus Janvars, Evli Securities korporatīvo finanšu direktors atzīst – “Ja nerunājam par ļoti stratēģiskām nozarēm – tādi ļoti lieli riski – bez zaudētas pašcieņas un sāpināta patriotisma jūtām – īsti nav.”

Eksperti uzskata – nav pamata bažām. Ja uzņēmums turpina strādāt un maksāt nodokļus, saglabā darba vietas un jaunais īpašnieks pat palīdz ar pieeju jauniem eksporta tirgiem – viss esot kārtībā. Pie tam – ja uzņēmuma draud maksātnespēja – tad tā pārdošana var būt vienīgā iespēja kā saglābt uzņēmumu un darba vietas. Tatjana Volkova atzīst – “Patlaban, kad būtiski sašaurinās tirgus un pieprasījums – un nepieciešams attīstīt darbību ārējos tirgos – pietrūkst pieredzes un kapitāla.”

Raidījums uzdod jautājumu – ja problēma ir uzkrātā kapitāla un pieredzes trūkums Latvijā, tad kāpēc Latvijas uzņēmumus uzpērk cita starpā arī lietuvieši un igauņi un nevis otrādi. Ģirts Rungainis, „Prudentia” partneris un investīciju baņķieris skaidro, ka “mēs caurmērā esam dumjāki, mēs nemākam.” Esot maz Latvijas uzņēmēju, kas ir spējīgi kaut ko darīt ārpusē. Igauņi bagātīgi rosoties pie mums, lietuvieši arī – salīdzinot kā mēs pie viņiem. Rungainis uzskata, ka Latvijas valsts neko nav darījusi, lai mūsu uzņēmēji būtu labāk pozicionēti ekspansijai uz citām valstīm: “Brīvais tirgus ir fikcija. Visas Rietumu valstis ļoti rūpīgi seko līdzi un atdod mehānismus kā ietekmēt – kā attīstīt to ražošanu ko grib. Latvijā tas nedarbojas. Latvijā ir muļķīga valsts pārvalde – ceru, ka mēs to sapratīsim ātrāk nekā izbeigsimies.”

Tomēr Latvijas uzņēmumu pārdošana ārzemniekiem nenozīmē Latvijas ekonomikas galu. Latvijas uzņēmēju iegūtā nauda par savu uzņēmumu pārdošanu – vismaz daļēji tiek reinvestēta Latvijā. Protams, pēc tam kad daļa naudas atlikta ārvalstu banku kontos un nopirkts nekustamais īpašums piemēram, Spānijā.